Laura un Avanterras noslēpums

— Un kass tad būss tālāk, Laura? — skolotāja nežēlīgi turpināja. — Nevaru vien ssagaidīt.

Laura mēģināja domāt, bet nu viņai pavediens bija pavisam vējā. Kā slīkstošais, meklēdams palīdzību, viņa pašķielēja uz Kajas pusi. Draudzene rādīja zīmes, bet Laura vienkārši nesaprata, ko Kaja grib teikt. Vai viņa domāja divi vai seši? Vai tas nozīmēja reizināšanu — vai varbūt tomēr dalīšanu? Laurai nebija ne jausmas — un Rozija Taksa nepazina žēlastības.

— Turpini taču! — viņa iekvekšķējās. — Mēs nevaram te ssēdēt līdz rītam.

Laurai nebija citas izejas kā vienkārši minēt. Var jau būt, ka paveiksies un uz tumšo viņa trāpīs pareizi. Un, ja ne, tad tas tāpat neko nemainīs. Tomēr viss būs labāk, nekā nepateikt neko. Viņa dziļi ieelpoja un turpināja.

— Un... tad to visu reizina ar... ar —

Viņa apklusa un uzmeta Kajai pēdējo izmisīgo skatienu. Piepeši viņa saprata, ko draudzene signalizē — protams, seši!

— To visu reizina ar seši! — viņa steigšus sacīja.

Kaja ar teatrālu izmisumu sakņupa uz krēsla, un Laura atskārta, ka bija sarunājusi galīgu sviestu. Viņa bikli paskatījās uz Taksu.

Tomēr viņas sejā neparādījās nekāda reakcija. Ne smīna, ne uzpūtīga smaida, nekā. — Tad ar sseši? — viņa gluži rāmi pajau-tāja. — Varbūt tu vari arī passkaidrot, kāpēc?

Laura bija apstulbusi. — Ēēē, — viņa sāka, bet tad vienkārši apklusa un tikai mēmi pašūpoja galvu.

— Tā jau ess domāju, Laura, — skolotāja sacīja. — Un varbūt man pateikt, kāpēc? Pirmkārt, tu te sarunāji pilnīgasss muļ-ķībasss — un muļķībām nu reiz piemīt tāda īpašība, ka tāsss nevar izsskaidrot, citādi tāsss nebūtu muļķības, vai ne?! Un otrkārt — otrkārt, tev acīmredzot pietiek laika visssam kam, tikai ne tam, lai kārtīgi sssagatavotu sstundass, pareizi?

Laura neatbildēja. Ko Rozija Taksa ar to gribēja teikt? Kas tas par mājienu?

— Ja nu tu atļausssi kaut ko ieteikt, tad labāk būtu, ja tu laiku izmantotu mācībām, nevis pa naktīm blandītosss pa parku!

Re, kā! Taksa bija uzzinājusi, kas noticis pagājušajā naktī. Velns parāvis! Un ja nu viņa tagad noklačos Dr. Tumšickim? Tai pašā brīdī Laurai iešāvās prātā cita doma. Doma, kas tūdaļ lika aizmirst visu pārējo — ja nu Rebeka Taksa viņu patiešām bija redzējusi parkā, tad taču pagājušās nakts notikumi nebija nosapņoti... Skaidrs! Viss patiešām bija noticis tā, kā viņai bija palicis atmiņā.

Laurai kļuva vienlaikus auksti un karsti. Viņa nezināja, vai priecāties vai bīties. Meitene vienkārši nespēja formulēt nevienu skaidru domu — vienīgi: tad es patiešām esmu viena no sargātājiem!

Ak kungs!

Rebeka Taksa viņā vēsi palūkojās. — Tu taču dzirdēji, ko Kvint... ēē... Dr. Tumšickis vakar paziņoja vakariņu laikā? Katrs ssskolass kārtībass pārkāpumss tikss sstingri sssodīts, vai ne tā?

Laura norija siekalas. — Zinu, — viņa klusi atteica.

— Un tālāk? Kāpēc tu to neievēro?

Laura neatbildēja

— Ko man ar tevi tagad iessākt? Paziņot direktoram? Vai

passkatītiess caur pirkstiem? — Viņa pagriezās un pievērsās klasei:

— Kā jūss domājat — man paziņot par Lauru direktoram vai ne?

Klasē iestājās tāds klusums, ka varētu dzirdēt adatu nokrītam. Laura bikli paraudzījās uz klasesbiedriem. Vai kāds ko pateiks pret viņu? Varēja jau gadīties. No Pumpiņpauļa ne to vien varēja sagaidīt, un no Makša Tālsmirža arī. Un no Karo Tīles tāpat. Karo kaut kas bija pret viņu, kaut arī Laura nezināja, kāpēc.

— Tātad, — Rozija Taksa teica, — kurš ir par to, lai ess par Lauru passtāsstu direktoram? Paceliet rokass!

Laurai par lielu pārsteigumu, neviena roka nepacēlās. Pum-piņpaulis gan grasījās izstiept savējo, bet Kaja tieši priekšā sēdošajam zēnam aši iegrūda mugurā dunku un iešņācās tik neganti, ka zēns tomēr sēdēja rāmi.

Rebeka izskatījās pārsteigta par klases reakciju. Tomēr viņa neatmeta cerības. — Balssojam par pretējo! — viņa pavēlēja.

— Kurš par to, lai Lauru apžēlo?

Gaisā pašāvās trīspadsmit rokas. Pumpiņpaulis gan brīdi vilcinājās, bet Kaja veltīja zēnam vēl vienu belzienu, un tad pacēlās arī viņa roka. Tātad viņš bija ne tikai zubrītājs un pielīdējs, bet arī vēl zaķapastala! Tomēr klases balsojums nepārprotami liecināja Laurai par labu.

Matemātikas skolotāja domīgi palocīja galvu. — Labi. Ja nu jūsss tā gribat! — Viņa pienāca Laurai pavisam tuvu klāt un ieskatījās acīs. — Šoreiz tev vēl paveicāss, — viņa sacīja. — Bet nākamreiz tu vairss neriksssi cauri ssveikā! Tad ess paziņošu ssko-lass vadībai, un rev nākssies rēķināties ar sssekām! Ssskaidrss?

Laura norīstījās, bet neko neteica.

Skolotājas seja sadrūma. — Vai sskaidrss, ess jautāju? — viņa nikni nošņācās. Izklausījās pēc bīstama rāpuļa.

— Jā, — Laura neskanīgi atteica.

— Labi, tad mēss būtu ssapratušāss. Apssēdiess!

Laura pagriezās un devās vietā. Viņa jau gandrīz bija tikusi līdz savam solam, kad Rozija Taksa vēlreiz uzrunāja meiteni.

— Ā, pagaidi, Laura!

Laura pārsteigta apsrājās. Uzpūtīgā grimase Taksas sejā nesolīja neko labu.

— Ceramss, tu sssapratīssi, ka par šo izcilo ssniegumu varu rev ielikt tikai “neapmierinoši”? — viņa izsmējīgi vaicāja.