Laura un Avanterras noslēpums

Laura juta, kā viņā saceļas salts niknums. Protams, viņa zināja, ka saņems absolūto vieninieku. Bet kāpēc Taksai tas ar baudu vēl bija jāiebāž degunā? Meitene samiedza acis un pameta negantus zibšņus uz skolotājas pusi. Laura ar pūlēm savaldījās un iekoda sev lūpā, lai neizrunātu to, ko domāja: “Stulbā govs!”

Tad notika kaut kas visnotaļ savāds. Skolotājas seju izķēmoja dusmas. Un viņa nikni uzšņāca Laurai: — Nemaz neiedrošiniess to izrunāt! — Balsī bija jaušama briesmu pilna pieskaņa, un melnās acis ļauni dzirkstīja.

Savādi gan, Laura nodomāja. Kā Rozija Taksa varēja uzzināt to, kas man nupat bija prātā? Kā tas iespējams?

Piepeši viņai radās šausmīgas aizdomas.

10. nodaļa CITU DOMAS

Mis Mērijas Morganas seja kļuva nopietna. — Nu gan saki, kas tev uz sirds! — Kaut gan trauslā sieviete bija dzimusi un uzaugusi Skotijā, viņa runāja bez akcenta.

Viņas abas stāvēja pils pagalmā trokšņainā rāvenšteiniešu bara vidū, kuri šaudījās karrs uz savu pusi. Mis Mērija starpbrīdī dežūrēja pagalmā, un Laura pēc matemātikas stundas bija steigusies tieši pie viņas.

— Var jau būt, ka es maldos, — meitene piesardzīgi sacīja,

— taču man ir tāda sajūta, ka Rozija... nu... Taksas kundze, es domāju, spēj nolasīt domas.

Uz skolotājas lūpām parādījās viegls smaids. — Tā arī ir.

— Bet... tad jau tas nozīmētu, ka viņa... ka viņa... — Laura aprāvās, jo šis secinājums viņai likās vienkārši briesmīgs.

— Uzminēji! — Mis Mērija uztvēra viņas domu. — Rebeka Taksa patiešām atbalsta tumšos spēkus — un viņa nebūt nav vienīgā.

— Nē? — Laura bija šokēta. — Vai tad Rāvenšteinā ir vēl citi tumšo spēku atbalstītāji?

— Protams. Gan skolotāju, gan darbinieku vidū.

— Nopietni? — Meitene izbijusies pavērās skolotājā. — Un kas viņi ir?

— Tas tev, dārgā Laura, būs jānoskaidro pašai, — mis Mērija laipni atteica. — Un nebaidies nenieka, kolīdz būsi mazliet apguvusi mūsu īpašās spējas, tas nesagādās nekādas grūtības.

Laura sarauca pieri. Viņa par to nebija tik ļoti pārliecināta.

Mis Mērija viņai uzmundrinoši uzsita uz pleca. — Vari man ticēt, Laura. Vai negribi pamēģināt?

— Pamēģināt? — Lauras seja liecināja, ka viņa nesaprata, ko gan mis Mērija no viņas grib. — Ko pamēģināt?

— Domu nolasīšanu, ko gan vēl citu? Vai arī jau esi piemirsusi, ka tas ir mans īpašais priekšmets un tu to apgūsi pie manis?

— Hmm, nē, — Laura aši noteica. — Protams, ka ne. Es tikai nezinu, kā... kā tas notiek. Nu, es domāju, nolasīt domas.

— Tāpēc jau te esmu es! — Mērija Morgana viņai iedrošinoši pasmaidīja. — Tātad klausies. It nemaz nav tik grūti, kā tu varbūr iedomājies. Svarīgākais ir līdz galam iejusties otra cilvēka ādā, viņa izjūtās, slēptākajās vēlmēs un izbailēs — atmetot ierobežojumus un neļaujoties savam viedoklim vai aizspriedumiem. Vai saproti?

— Laikam gan. — Lauras balss neskanēja īsti pārliecinoši.

— Zināmā mērā vajag aizmirst, ko tu domā par to otru vai ko pret viņu izjūti?

— Pilnīgi pareizi. Tas ir grūtāk, nekā varētu domāt. Bet, ja tas izdodas, tad grūtākais jau ir aiz muguras. Nāc, pamēģināsim! Varbūt tu varēsi atšifrēt, ko domā citi skolēni. Teiksim, tavi klasesbiedri. — Mis Mērija un Laura lēnām pastaigājās skolēnu pūlī.

Nonākot līdz Aleksandram Hāzem, kas stāvēja bariņā ar citiem zēniem un skaļi diskutēja ar viņiem, skolotāja piebikstīja Laurai.

— Nu, Laura, — ko Aleksis tagad varētu domāt?

Laura nopētīja zēnu ar melno ezīti. Ko gan Aleksis varēja domāt? Par ko? Viņa skatījās tik neatlaidīgi, it kā gribēdama zēnu caururbt ar skatienu. Piepeši nāca atskārta. — Aleksis domā par... par Minhenes Bayem, — viņa sacīja drīzāk jautājošā nekā apgalvojošā tonī.

Skolotāja apmierināti pasmīnēja. — Pareizi. Viņš domā par spēli, kas nākamo sestdien notiks pret Dortmundes Borussia, un, protams, cer, ka Bayem uzvarēs. — Mērija atzinīgi noglāstīja meitenei muguru. — Malacis, Laura! Kaut gan tik grūti jau nemaz nebija, vai ne?

Mērijai Morganai bija taisnība. Aleksandrs Hāze pat internātā nēsāja Bayem fanu kreklu — šobrīd tas rēgojās zem viņa biezās ziemas jakas apakšmalas — un no rīta līdz vakaram runāja tikai par futbolu.

Ar misteru Vēso Laurai vairs negāja rik viegli. Filips, kuram mugurā bija Jack Wolfskin jaka, bija laiski atzvēlies pret vienu no spārnotajiem lauvām un, neraugoties uz gadalaiku, uz deguna viņam bija Gucci saulesbrilles. Tas apgrūtināja domu lasīšanu, jo, kā mis Mērija bija paskaidrojusi, vislabāk izdevās tad, ja otram varēja ieskatīties acīs.

Laura tomēr mēģināja. — Misters Vēsais tagad domā, vai... ēēē... Karo patīk viņa jaunā jaka.

Skolotāja iesmējās. — Nav slikti, Laura, kaut arī pareizi tikai pa daļai. Filips patiešām prāto, vai vienai konkrētai meitenei viņš liekas foršs — vienīgi tā nav Karo!

— Nē?

— Nē, — mis Mērija atbildēja un klusi sevī pasmaidīja.

Ar Tālsmirdi Laurai jau sanāca galīgi greizi. Nebija arī nekāds brīnums, jo, līdzko viņas ar Mēriju bija pagājušas tuvāk šim apalī-tim un uz bridi uzmetušas viņam skatienu, tā viņš pagriezās pret Lauru un sašķobīja seju nejaukā grimasē.