Laura un Avanterras noslēpums

Skolotāja izrāva Lauru no pārdomām. — Mums beidzot vajag sākt, Laura. Tev vēl tik daudz kas jāiemācās, un laika mums ir visai maz.

— Zinu. Bet vai tu varētu atbildēt uz vienu vienīgu jautājumu?

Mērija Morgana pamāja.

— Ja jūs esat tik droši, ka Apskaidrības kauss atrodas pils teritorijā — kāpēc tad vēl neesat to uzgājuši?

— Jo mums ir darīšana ar pretiniekiem, kas strādā ar ārkārtīgi rafinētiem paņēmieniem. Mums ir aizdomas, ka viņi kausam un tā slēptuvei uzlikuši ilūzijas burvestību, kas mums nav zināma. Proti, tumšo spēku sabiedrotie ir arī bīstamie furhuri. Tie ir vareni tumšie burvji, kuru velnišķā māksla un arīdzan zintis jau sagādājušas krietnas nepatikšanas gaismas karotājiem un mums, sargātājiem. Iespējams, ka viņi novijuši arī to burvestību, kas aizsargā kausu un noslēpj to no mūsu acīm.

— Un kāpēc tieši man vajadzētu spēt to atrast?

— Tev piemīt īpaši spēki, kā tu jau uzzināji, Laura. Taču šie spēki un spējas vēl nav pilnībā izveidojušies — un tālab var pieņemt, ka burvestība tavā gadījumā neiedarbosies pilnībā!

Laura apjukusi paskatījās skolotājā. — Es īsti nesaprotu.

— Tas ir samērā vienkārši! Katrs līdzeklis, kas domāts noteiktam mērķim, var iedarboties rikai šajā jomā. Piemēram, deguna pilieni palīdz tikai pret iesnām. Vēdersāpes tie neizārstēs. Un ilūzijas burvestība, kas var apstulbināt acis gaismas karotājiem un izglīrotiem sargātājiem, nebūs tik veiksmīga, iedarbojoties uz tādu mācekli kā tevi.

Laura brīdi domāja. Izklausījās pārliecinoši. Bet tad viņai ienāca prātā vēl kas. — Šķiet, ka tu vari lasīt domas tikpat labi kā Taksa — varbūt pat labāk?

Mis Mērija pamāja.

— Un kāpēc tad tu nevari nolasīt viņu domas, kur tas kauss ir paglabāts? Rozija Taksa taču noteikti zina —

— Protams, — Mērija Morgana viņu pārtrauca. — Protams, ka Rebeka Taksa zina slēptuvi un Dr. Tumšickis arī. Tikai...

-jā?

— Pret Jomu lasīšanu pastāv spēcīga aizsardzība, — skolotāja paskaidroja. — Ja to pārvalda pilnībā, tad citiem cilvēkiem ir gandrīz neiespējami ieskatīties tavās domās. Pat rad, ja runa ir par lielmeistaru!

— Patiešām? Un kā tas notiek?

— Vispirms jāizvairās sarunas partnerim skatīties acīs. Ja tu kādam skaties acīs, tad atvieglo viņam piekļūšanu savām domām. Ne jau velti runā, ka acis esot dvēseles spogulis.

— Mamma arī vienmēr tā teica. — Lauras balsī ieskanējās grūtsirdība.

— Vai redzi? Tātad jāizvairās skatīties acīs un nekas nav jādomā.

— Ko? — Laura bija apjukusi. — Nekas nav jādomā?

— Jā, — mis Mērija atteica. — Pilnīgi nekas.

— Bet — tas taču nav iespējams!

Skolotāja uzmundrinoši uzsmaidīja meitenei. — Ir gan, Laura. Vajag tikai patrenēties. Un tāpēc sāksim mūsu mācības ar šādu treniņu. Lūdzu, apsēdies.

Laura apsēdās uz krēsla pretim Mērijai Morganai un cerīgi paskatījās jaunajā skolotājā.

— Aizver acis un ļauj domām brīvu vaļu! — viņa liegā balsī pavēlēja.

Laura, gandrīz vai zaudējusi gribu, pakļāvās Mērijas dotajiem norādījumiem. — Lai kādas domas tev arī galvā rastos, ļauj tām nākt un iet, necenties tās ietekmēt un nemēģini vērst kādā noteiktā virzienā. Ļauj tām plūst pa apziņu mierīgi un rāmi kā plašai straumei. Bez nolūka un bez mērķa. Neliec to ceļā šķēršļus, un ar laiku ru ieraudzīsi, ka tās pamazām pierimst un izzūd, līdz būs tapušas par mazu urdziņu, kas visbeidzot izsīkst.

Laura visu tā arī darīja, kā skolotāja lika. Galu galā viņai viss bija jāapgūst pēc iespējas ātrāk, un viņa ari alka to izdarīt. Kā gan citādi varēja noturēties prer tumsas spēkiem? Ja viņa nesaņemsies, tad Gaismas glabātājam būs jāmirst! Tumsas spēki uzvarēs! Sāksies mūžīgās iznīcības valstība!

Viss būs zudis!

Galvā atkal iekustējās domu karuselis, griezdamies arvien straujāk un straujāk — un tad Laurai atskārta, ka visu bija darījusi nepareizi.

Viņa vienkārši i’isu bija darījusi nepareizi.

Meitene atvēra acis un izmisusi paskatījās Mērijā. Skolotāja pasmaidīja. Viņa bija sekojusi katrai Lauras domai. Meitene rezignēti paraustīja plecus.

— Nekas nelīdz, — viņa bilda. — Nevar tā vienkārši neko nedomāt.

— Vai tiešām?

— Jā! — Lauras balsī skanēja spīts.

— Nu, rad jau tā arī būs, — Mērija Morgana atteica. — Galu galā tu taču mēģināji nebeidzamas četrdesmit piecas sekundes. Tas gan bija tikai tavs pirmais mēģinājums, bet nešaubies — ja jau pirmoreiz neizdevās, tad tev noteikti nekad arī neizdosies. Nekad.

Laura norija siekalas. Mērijai tomēr bija taisnība — kā viņa varēja būt tik nepacietīga? Tik mazdūšīga un bailīga?

Skolotājas sejā parādījās raizes. — Atkal garām, Laura! — viņa sacīja. — Nav ne mazākā iemesla pašpārmetumiem! Tev taisnība — vismaz gandrīz taisnība: nedomāt neko ir daudz grūtāk, nekā varētu likties. Bet tas ir iespējams! Tev tikai jāpatrenējas! Bieži un ilgstoši. Vēl un vēlreiz. Un tu redzēsi: ar katru reizi būs vieglāk. Līdz kādu dienu būsi tikusi pie mērķa. Un tad tu vaicāsi sev, kas gan tur bijis tik sarežģīts. Jo piepeši tas tev nesagādās ne mazākās grūtības. Un tāpēc, Laura, aizver acis un vienkārši turpini. Tikai uz priekšu. Lūdzu!