Laura un Avanterras noslēpums

Mērija Morgana Rāvenšteinā pasniedza angļu un franču valodu. Viņa bija viena no iemīļotākajām internāta skolotājām, jo prata mācības noorganizēt nevis kā garlaicīgu obligāto uzdevumu, bet gan kā jautru pasākumu. Pat Cingizs, aizraujošais ģeogrāfijas skolotājs, šai ziņā nespēja turēt līdzi. Turklāt no Mērijas gandrīz nekad nebija dzirdams neviens slikts vārdiņš, un viņa ļoti centās pret visiem skolēniem izturēties taisnīgi. Iespējams, ka tas arī bija iemesls, kāpēc pat slinkākie un ietiepīgākie rāvenšteinieši pie viņas pārvērtās gandrīz vai par paraugskolniekiem. Pat Maksis Tālsmirdis pie viņas kļuva tik rāms kā jēriņš, un pretstatā vairākumam pārējo nodarbību, kurās viņš parasti godam attaisnoja savu iesauku, pēc angļu un franču valodas stundām tikai retumis vajadzēja vēdināt telpu. Lielākā daļa audzēkņu no sirds bija iemīļojuši mis Mēriju, ar to Rāvenšteinā varēja lepoties tikai nedaudzi skolotāji. Un viena jau nu nepavisam ne — Rebeka Taksa. Taču Laura, par laimi, jau bija izdibinājusi, kāds tam cēlonis.

Laura nemierīgi staigāja pa torņa istabu un palika stāvam mis Mērijas priekšā, kas mierīgi sēdēja uz krēsla istabas vidū.

— Vienu gan es nesaprotu, — meitene uzbudināta sacīja. — Ja jau Rāvenšteinā ir vēl citi cilvēki, kas nostājušies tumšo spēku pusē, kāpēc tad jūs man uzreiz nepasakāt...

— Tu! — mis Mērija viņu pārtrauca.

Laura neizpratnē paraudzījās skolotājā.

— Kāpēc tu man uzreiz nesaki, — mis Mērija izlaboja meiteni.

— Mēs, sargātāji, cits citu uzrunājam ar tu un saucam vārdā. Tikai īpaši godājami cilvēki mūsu vidū kā profesors Aureliāns izpelnās izņēmumu no šīs sensenās tradīcijas!

— Bet nupat vēl skolas pagalmā... — Laura gribēja iespraust, bet skolotāja viņu tūdaļ pārtrauca. — Tur bija vēl citi skolēni un skolotāji, un to klātbūtnē mēs saglabājam formālās uzrunas! — Mērija Morgana pasmaidīja. — Visiem jau nav jāzina, kas ar mums notiek, vai ne?

— Jā, protams, mis... ēē, atvainojos... Mērij.

Skolotāja vēlreiz laipni pasmaidīja. — Tu pie rā vēl pieradīsi, Laura, — viņa sacīja. — Bet atgriezīsimies pie tava jautājuma. Mēs tev nesakām, kas pieder pie tumsas spēkiem, jo tev pašai jāmācās viņus pazīt. No viņu izturēšanās tev kļūs skaidrs, ar ko tev ir darīšana.

— Bet jūs... ēē... tu taču man vienkārši varētu pareikr, kurš ir kurš.

— Skaidrs, ka es varētu. Bet tev tas nepalīdzētu.

Laura savilka pieri grumbās un ar šaubām paskatījās Mērijā Morganā. Un kā vēl palīdzētu!

— To es nesaprotu, — viņa sacīja. — Tas taču visu atvieglotu.

Skolotāja, viegli smaidīdama,-papurināja galvu. — Nē, Laura,

tā nu gan nebūtu. Mēģināšu tev paskaidrot ar piemēru. Tev ir grūtības matemātikā, es tā dzirdēju, un jo īpaši uzdevumos ar trim zināmajiem lielumiem un vienu nezināmo, vai ne?

Laura piesarka.

— Pieņemsim, ka tev ir uzdevums, kuru tu nevari atrisināt. Kā tev labāk būtu līdzēts? Ja kāds pateiktu atrisinājumu vai ja izskaidrotu uzdevumu un ļautu pašai tikt līdz pareizajai atbildei?

Laurai ilgi nebija jādomā. Šausmīgā matemātikas stunda vēl bija labu labā atmiņā. — Ar otro iespēju, protams.

— Tā arī ir, Laura. No viena paša rezultāta jēga būs maza, jo tas der rikai šim vienam uzdevumam. Tev drīzāk jāsaprot, kā to iegūt, jo tikai tā tu spēsi atrisināt pārējos uzdevumus. Tāpat notiek arī te. Agrāk vai vēlāk tev nāksies saskarties ar svešiniekiem. Ar cilvēkiem, kurus tu vēl nekad neesi sastapusi. Ja tu nespēsi ielūkoties aiz šo cilvēku maskas un atšifrēt viņu patiesos mērķus, tad būsi nokļuvusi lielās briesmās. Galu galā mēs, pārējie sargātāji, nevarēsim allaž atrasties tev blakus. Un tālab, Laura, tev noteikti jāiemācās atklāt cilvēku patieso būtību. Lai tu uzreiz redzētu, vai darīšana ir ar sabiedroto vai ar ienaidnieku. Vai tagad tu mani saproti?

Laura pamāja. Protams, ka viņa saprata, ko Mērija grib teikt. Piepeši viņai kļuva skaidrs vēl kas. — Vai var gadīties, ka arī Dr. Kvintuss Tumšickis pieder pie mūsu ienaidniekiem? — viņa domīgi vaicāja.

— Bravo, Laura! Redzu, ka tu mācies visai ātri. Es pat domāju, ka Dr. Tumšickis ir daudz bīstamāks par Rebeku Taksu.

— Vai viņš arī spēj nolasīt domas?

Mis Mērija pakratīja galvu. — Nē. Tumsas aizstāvjiem klājas tāpat kā mums, sargātājiem. Tikai trīspadsmitnieka zīmē dzimušajiem piemīt spējas visās senajās mākslās. Visiem pārējiem ir tikai pa vienai. Kvintuss Tumšickis, piemēram, ir telekinēzes lietpratējs un jau paguvis ar to nodarīt lielu ļaunumu.

Mērija Morgana aprāvās un domīgi pavērās Laurā. Meitenei likās, ka viņas sejā pavīd līdzcietība.

— Ko tu ar to domā?

Mērija tikai papurināja galvu. — Ne tagad, — viņa sacīja.

— Tu to vēl uzzināsi un gana drīz. Turklāt — kas noticis, noticis, un tur mēs neko nevaram līdzēt.

Laura nezināja, kāpēc, bet piepeši viņai radās nojausma, ka noslēpumainais notikums, par ko Mērija Morgana nevēlējās runāt, kaut kādi bija saistīts ar viņu, Lauru. Lai būtu kā būdams, acīmredzot tas bija atstājis paliekošu iespaidu uz viņas dzīvi. Un viņa izbijās no mirkļa, kad uzzinās patiesību.