Laura un Avanterras noslēpums

Mazā saliņa, kas atradās Mošķezerā pašā vidū, bija aizaugusi ar īstu biezokni. Tie bija gandrīz necaurejami, ērkšķaini brikšņi, kur netrūka lielu nātru un indīgu augu. Uzņemot audzēkņus Rāven-šteinas internātā, viņi tika stingri brīdināti turēties tālāk no šīs salas. Tomēr allaž atradās drosminieki, kuri biedinājumus neņēma par pilnu un slepus lūkoja izpētīt saliņu. Šādas ekskursijas gan neko daudz nedeva — tikai nobrāzumus, skrambas un pamatīgu kasīšanos un izsitumus, ja trāpījās uzdurties latvāņiem, dievkrēs-liņiem vai kadiķiem. Pirms trim gadiem gan bija noticis īpaši nejēdzīgs gadījums: kāds skolnieks, nakti pabijis saliņā, stāstīja par neparastām gaismas parādībām un ēnām līdzīgiem stāviem, ko it kā bija manījis. Tūliņ pēc tam viņam bija sācies drudzis, un beigu beigās viņš zaudēja redzi. Viņu gan laimējās izārstēt, taču kopš tā laika visi no saliņas vairījās. Tādēļ Kajai bija taisnība — arī Mošķ-ezera sala varēja būt vērā ņemama slēptuve.

— Tiesa, — Laura teica. — Sala būtu vēl viena iespēja. Cits nekas jums prātā neienāk?

— Un kā ar pils pagrabu? — Kaja pajautāja. — Tas it kā esot baigi lielais. Vai varbūt moku kambaris?

— Vai tu esi pārliecināta, ka tāds vispār ir?

— Ne gluži. Bet, ja ir, tad arī par ro būtu vērts padomāt, vai ne?

Laura aizprātojās. Un kāpēc gan ne? Milzīgā pagrabā ar šau-

rām ejām un neskaitāmiem karceriem, kambariem un istabām vajadzēja būt milzum daudz iespējām atrast labu slēptuvi.

— Ja nemaldos, — Lūkass domīgi noteica, — tad esmu kaut kur lasījis, ka Reimārs fon Rāvenšteins...

— Tas vecis, kurš uzbūvēja pili? — Kaja viņu pārtrauca.

— Eksakteniski! — Lūkass dziļi ievilka elpu un sāka priekšlasījumu. — Reimārs fon Rāvenšteins, saukts par Nežēlīgo bruņinieku, dzimis 1111., miris 1154. gadā. Tūdaļ pēc atgriešanās no Otrā krusta kara uz Svēto zemi viņš lika uzsliet savu iespaidīgo pieminekli —

Laura viņu nelaipni pārtrauca. — Paklau! — Lūkasam taču pamazām vajadzēja atskārst, ka viņai metās pumpas, kad viņš sāka uzvesties kā staigājoša enciklopēdija. Turklāt stāsts par Reimāru fon Rāvenšteinu bija caur un cauri pazīstams, rā ka nudien nebija nekāda iemesla viņai ar Kaju aizliet ausis. — Beidz vienreiz lasīt lekcijas, — viņa nošņācās, — un runā par lietu!

Lūkass apvainojies uzmeta lūpu. — Labs ir, — viņš aprāvies noteica. —Ja jau jūs neinteresējaties par internāta vēsturi...

Laura un Kaja gandrīz vienlaikus novaikstījās, un Lūkasam beidzot kļuva skaidrs, ka nevajag pārspīlēt. Viņa balss arī kļuva miermīlīgāka, turpinot: — Labi, jau labi! Nu — Reimārs no Svētās zemes pārvedis ne tikai veselu lērumu zelta un sudraba, bet arī mauru arhitektu. Tas puisis esot bijis īsts meistars. Līdztekus slavenām mošejām un pilīm viņš zīmējis plānus arī daudziem Tempļa bruņinieku cietokšņiem. Tomēr tikai retais zina, ka Reimārs fon Rāvenšteins šim arhitektam uzticējis ne vien Bendesmeža kapeņu celtniecību, bet arī... — Viņš apklusa un nogaidoši pavērās abās meitenēs. Tā vien šķira, ka viņš tīksminās par abu ziņkārību.

— Bet arī? — māsa nepacietīgi skubināja. Laurai noteikti kārojās uzzināt, kas notika tālāk. Lūkass tikai pasmīnēja, un Laurai nācās savaldīties, lai neeksplodētu. — Beidz vienreiz, Lūkas, un nevelc gumiju! — viņa noteica ar viegli draudīgu niansi balsī. Brālis patiešām reizēm varēja krist uz nerviem.

— Bet arī slepenu kambari, kur viņš varējis drošībā uzglabāt Svētajā zemē salaupītos dārgumus.

— Nopietni? — Laura nobrīnījās. — Vai tu arī zini, kur tas kambaris atrodas?

— It kā kaut kur pils pagrabos. Bet es, protams, nezinu, vai tā ir taisnība. Pats savām acīm vēl neesmu redzējis.

— Tu gan rullē, Lūkas! — Laura paslavēja. — Tā kamera noteikti būtu fantastiska slēptuve! Ja arhitekts patiešām bijis tāds gudrais cilvis, kā tu stāsti, tad viņš noteikti būs parūpējies, lai to tik ātri nevarētu atrast!

— Loģiāli! — Lūkass mulsi pasmaidīja. Viņš acīm redzami nebija radis no Lauras dzirdēt atzinību.

— Mums tā noteikti jāatrod! — Laura turpināja.

— Jāatrod? Kā tā? — Kaja piepeši izklausījās nobijusies.

— Patiešām — kāpēc? — nu gribēja zināt arī Lūkass.

— Hmm, — Laura novilka. Kā jau parasti, kad viņai uz ātru roku nekas nenāca prātā. — Hmm... Es... es jums izstāstīšu vēlāk. — Viņa aši pameta skatienu pulkstenī. — Turklāt šodien mums vairs nav laika sākt meklēt. Drīz būs vakariņas, un tad man vēl būs šis tas darāms! Es domāju, satiksimies vēlreiz rīt — tieši pēc stundām.

Kamīnā sprakšķēja uguns, un rās plīvojošā atblāzma apmirdzēja profesora seju. Austrums Aureliāns izskatījās zaudējis spēkus. Ietinies veclaicīgajā apmetnī, viņš sēdēja pie dzīvojamās istabas lielā galda un stingi vērās sev priekšā. Šķita, ka viņš neko nemana sev apkārt. Ne liesmiņu ugunsbļodā, kas stāvēja galda vidū, ne degošās sveces uz šaurās kumodes pie sienas, ne arī Lauru, kas bija apsēdusies viņam pretī.