Laura un Avanterras noslēpums

— Morvena! Beidzot! — bruņinieka sejā atplauka smaids, kad viņš steidzās pretim dziedniecei, lai sasveicinoties to apskautu.

— Ātrāk nevarēju, Paravain, mani aizkavēja. — Dziedniece atbrīvojās no bruņinieka rokām un uzmeta žiglu skatienu Gaismas glabātājam. — Kā viņam klājas?

— Elizions ar katru stundu top vājāks. — Paravaina sejā parādījās izmisums. —Ja tu viņam nespēsi palīdzēt, tad es arī nezinu padoma...

Dziedniece uzmundrinoši viņam uzsmaidīja. — Darīšu, kas manos spēkos. Atvedu viņam no savas dzimtenes īpašu dzērienu, — viņa sacīja un izvilka no tērpa ielocēm sudraba pudelīti, dodamās uz Eliziona guļvietu.

Alienora piecēlās no ķeblīša, lai dziedniecei atbrīvotu vietu, un laipni uzsmaidīja. — Sveika, Morvena! — viņa sacīja.

Dziedniece meitenei nepievērsa uzmanību. Viņa strauji satvēra uz naktsskapīša stāvošo māla kausu un ielēja pudelītes saturu atlikušajās miega zālēs, kas tur vēl atradās. Tad viņa kreiso roku pabīdīja Elizionam aiz galvas un pacēla to.

— Bet, kundze, jūs viņu pamodināsit! — Alienora noraizējusies iesaucās, bet Morvena neņēma galvā viņas iebildumu.

— Jo ātrāk viņš to izdzers, jo labāk! —Tad viņa pielika kausu pie Gaismas glabātāja lūpām, lai ielietu viņam mutē dzērienu.

Alienora izbrīnīta vēroja skolotāju, kad pāri Eliziona spilvenam pārrāpās zirneklītis un mēģināja uztrausties augšup pa dziednieces roku.

— Taisies, ka riec! — Morvena pavēlnieciski uzšņāca un nopurināja nekaitīgo dzīvnieciņu — un tad Alienora saprata, ka kaut kas nav kārtībā.

— Uzmanieties, kungs! — viņa uzsauca Paravainam un metās uz priekšu, lai sievietei izsistu no rokām kausu.

Ar skaļu troksni tas sašķīda drumslās uz akmens plāksnēm. Šķidrums izplūda uz grīdas. Daži pilieni trāpīja uz aitādas, kas bija noklāta pie Eliziona guļvietas, notās acumirklī šņākdami un burbuļodami pacēlās melni dūmi. Indīgais eliksīrs ādā bija izgrauzis lielus caurumus.

Paravains izrāva no maksts zobenu un metās virsū viltus Morvenai. Viņa, pārvērtusies melnmatainā sievietē ar nāves bālu seju, pārskaitusies iešņācās: — Tu mani nenoķersi, āksts!

Ar zibensātru kustību viņa izvairījās no bruņinieka zobena cirtiena. Tad, spalgi iesmējusies, viņa metās caur aizvērtā kambara loga stiklu!

Stikls, skaļi šķindēdams, saplīsa, lauskas izšķīda pa visu grīdu.

Brīdi Paravains stāvēja kā sastindzis, un arī Alienora nespēja saprast, kas nupat bija norisinājies viņas acu priekšā. Tad abi piesteidzās pie loga un pavērās lejup pagalmā, kur vajadzēja gulēt sievietes sašķaidītajam ķermenim — ber tur nebija nekā, tikai ēna, kas aizslīdēja pār zemi. Paravains un Alienora pacēla acis pret debesīm — un ieraudzīja varenu spārnotu būtni, kuras seja un augums virs jostasvietas piederēja pretīgai vecenei, bet spārni un spalvas bija kā milzu lijai — harpijai!

Uzvēdīja derdzīga smaka, kad vētras dēmons metās uz viņu pusi, zvaigādams ārprātīgos smieklos, kas stindzināja gan bruņinieku, gan meiteni.

Paravaina zobens pašāvās uz priekšu, ber tad harpija apmetās apkārt un, saplivinādama milzīgos spārnus, pacēlās stāvus debesīs.

12. nodaļa MOŠĶEZERĀ SALIŅA

Nākamajā dienā sāka līt. Pie debesīm bija sadrūzmējušies biezi mākoņi un lūkoja tikt vaļā no slapjās nastas. Rāvenšteinas pils bija ietīta mitrā plīvurā. Aiznākamajā dienā nebija labāk. Tieši otrādi: rīta pusē vēl sacēlās vētra, un lietus tikai pieauga spēkā. Vēja brāzmās biezās lietus strūklas izlocījās kā pātagas, nevaldāmi un bez žēlastības iecirzdamās sejā ikvienam vieglprātīgajam, kam pietika aušības iziet laukā. Lietus bija tik stiprs, ka par vislabākais ūdensnecaurlaidīgais apģērbs nesniedza glābiņu.

Zeme bija pilnīgi izmirkusi un rā piesūkusies ar slapjumu, ka tajā vairs nevarēja iespiesties ne pilīte. Strautiņi, kas parasti rimti čaloja ielejās starp pakalniem, tikai klusi tērzēdami savā nodabā, nu bija pārvērtušies varenās straumēs, kuru krākšana bija dzirdama jau pa gabalu. Tās izkāpa no krastiem un pārpludināja zemi. Krietni pacēlās arī Mošķezerā līmenis, kurā ietecēja divas no šīm putojošajām upēm. Negaiss ilga trīs pilnas dienas. Lietus norima tikai trešajā naktī.

Kad Laura pamodusies paskatījās pa logu, laiks jau bija noskaidrojies un brīžiem starp mākoņiem varēja manīt pat blāvo ziemas saulīti.

Laurā beidzot atkal pamodās cerība. Taču diemžēl viņa bija zaudējusi veselas trīs dienas. Trīs dienas, kurās viņai bija lemta bezdarbība. Trīs dienas, kurās viņai tika liegti kausa meklējumi. Turklāt viņai bija tik maz laika!

Nu labi — pavisam dīkā viņa šais trijās dienās nebija sēdējusi. Meirene bija turpinājusi nodarbības pie Mērijas Morganas, un vienreiz viņai pat bija izdevies neko nedomāt! Vismaz gandrīz neko. Tas bija ildzis gan tikai dažus mirkļus, līdz galvā atkal bija sarosījušās dažnedažādas domas, taču pirmais solis bija sperts, un Laura jau sāka ticēt, ka varbūt tomēr spēs iemācīties nolasīt domas.