Laura un Avanterras noslēpums

Tikai tad Laura saprata, ko Persijs bija domājis. Ar tuneli — dažs labs to sauca arī par zonu vai orbītu — skrējēji apzīmēja to gandrīz transam līdzīgo stāvokli, kurā reizumis gadījās nokļūt, kad garā, nogurdinošā skrējienā viņi bija pārvarējuši spēku izsīkumu un vienkārši turpināja skriet. Daudzi no viņiem juta tādu kā reiboni un pilnīgu atbrīvotību no zemes smaguma. Citiem likās, ka viņi lido, un sajuta tādu kā eiforiju — tāpēc viņi arvien mēģināja vēlreiz iziet šai tunelī.

To pašu stāvokli vajadzēja sasniegt, arī dodoties ceļojumā sapnī. Vismaz tā apgalvoja Persijs.

Laura viņā skeptiski paskatījās. — Vai jūs... ēēē... tu... — protams, arī fizkultūras skolotājs bija pastāvējis, ka Laurai vajag pāriet ar viņu uz “tu” un uzrunāt vārdā, — vai tu domā, ka to stāvokli var sasniegt arī tad, ja iepriekš neskrien?

— Kā rad! Piemerrām, arr konkrrētu elpošanās tehniku! Vhienkarršī pameginasīm!

Gāja labāk, nekā Laura bija domājusi. Protams, palīdzēja ari tas, ka tuneli viņa pazina jau no skriešanas.

— Lēliskī! Fantastiski! — Persijs izšķērdīgi dāvāja uzslavas.

— Man liekās, tev irr dabas dots talents, lai ceļotu sapnī!

Persijs nupat gribēja dot nākamo uzdevumu, kad torņa istabā iebrāzās Atila Morduks. Dr. Tumšickis visur dzenājot rokā Persiju, viņš īgni noteica. Kad Persijs apvaicājās par iemeslu, viņš rikai norūca: — Kā lai es to zinu? Bet jūsu vietā es tūliņ ietu. ja viņš jūs te atklās, tad ies vaļā trādirīdi.

Persijs nebija sajūsmā par tumšo spēku traucējumu, tomēr nācās paklausīt.

Atila Morduks vēl uzmeta Laurai nīgru skatienu, iekams kopā ar Persiju izgāja no torņa istabas, un Laura piepeši sabijās.

Ar to tipu labāk nejokot, viņa nodomāja. Kāds tur brīnums, ka viņš ir Dr. Tumšicka izsūtāmais!

Pirmdien vējš beidzot bija nožāvējis zemi tik daudz, lai atkal varētu iziet ārā. Tomēr, kad Laura Kajai ierosināja pēc ēšanas satikties ar Lūkasu pie Mošķezerā, draudzene nebūr neizskatījās sajūsmā.

— Pie Mošķezerā? Šodien? Es domāju, ka šodien mēs beidzot pamācīsimies matemātiku!

— Rīt arī vēl paspēsim!

Kaja nosodoši pašūpoja galvu. — Es tevi vienkārši nesaprotu, Laura, — viņa sacīja. — Tu taču zini, cik tas kontroldarbs tev ir svarīgs. Tomēr tu nevis mācies, bet visu laiku dauzies apkārt ar mis Mēriju un Persiju. Un tad vēl, kronis visam, esi sākusi rūpēties par profesoru, kas nudien ir tīrais sviests. Pirmkārt, mis Mērija jau gādā par viņu, un, otrkārt, tu viņam tāpat nevari palīdzēt. Ko tas viss nozīmē?

Laura savilka seju nervozā grimasē. — Ko tur daudz, — viņa novilka, — tu vienkārši nesaproti.

— Nu tad paskaidro man! Tik stulba es ari vēl neesmu, lai nesaprastu, ja tev nudien būtu svarīgs iemesls.

Laura iekoda lūpā. Varbūt Kaja patiešām saprastu? Varbūt vajag viņai beidzot pateikt, par ko ir runa. Galu galā viņai bija nepieciešama draudzenes palīdzība. Un Lūkasa palīdzība arī. Tāpat agrāk vai vēlāk pienāks brīdis, kad vajadzēs viņiem abiem visu izstāstīt. Kāpēc tad ne uzreiz? Tad vismaz beigtos mūžīgie jautājumi.

Tomēr Laura nolēma pagaidīr. Kajai to vēl nedrīkstēja teikt. Un Lūkasam arī ne. Stāsts bija tik fantastisks, ka viņi neticētu. Lūkass jau nu noteikti ne. Un varēja gadīties, ka arī Kaja ne. Vismaz pagaidām vēl ne.

— Skaidrs, ka es zinu, cik tam kontroldarbam ir liela nozīme, — Laura tālab steigšus atbildēja. — Un es apsolu, ka, sākot ar rītdienu, mēs tam regulāri gatavosimies. Bet šodien aiziesim uz Mošķezeru, labi?

Kaja neatbildēja. Viņa domīgi raudzījās Laurā, un no skatiena varēja spriest, ka draudzene nevarēja izlemr, vai uzskatīt Lauras ideju par labu vai ne.

— Nu, kā tad būs? — Laura nepacietīgi uzstāja. — Vai nāksi līdzi vai ne?

Pēc nepilnas stundas trīs draugi stāvēja uz laivu steķiem peldēšanas līcīša tuvumā. Koka dēļi mitrumā bija kļuvuši melni un šūpojās. Debesis virs Mošķezerā izskatījās kā kausēts svins. Pa ūdens virsu draiskojās spēcīgs vējš, izvīdams to nemierīgā viļņu sprogu rakstā. Pie laipas bija piesietas divas laivas. Tās satraukti mētājās augšup un lejup, nostiepdamas tauvas. Gandrīz vai šķita, ka tās nevar vien nociesties, lai atkal izbrauktu ezerā.

Mazā saliņa atradās varbūt divsimt metrus no krasta. No tālienes krūmu biezoknis, ar ko tā bija apaugusi, izskatījās pēi nepārvarama vaļņa. Nebija redzama neviena vieta, kur salai va-rētu piekļūt, un no tās līdz draugu ausīm neatskanēja ne sīkākais troksnītis. Klusums, ko tā izstaroja, bija gandrīz vai baiss.

Ievērojusi, cik nemierīgs bija ūdens, Kaja nobālēja. — Vai mums tiešām vajag braukt uz turieni? Un vēl bez tevis?

Laura pamāja. — Man ļoti žēl, Kaja. Bet kopš tā negadījuma... — viņa apklusa, jo atmiņā šausmīgā diena atdzīvojās tik spilgti, ir kā būtu notikusi tikai vakar. Tūdaļ pat meitene atkal sajuta neizmērojamās bailes, kas viņu toreiz sagrāba. Viņa no jauna saskatīja burbuļojošo ūdeni, kas iekļuva mašīnā un strauji cēlās augstāk un augstāk. Un viņa ieraudzīja māti, kas bija iespiesta aiz stūres un izmisīgi mēģināja attaisīt drošības jostu.