Laura un Avanterras noslēpums

Arī Fejumīla cieta no nepanesamā karstuma. Divradzis ar pūlēm vilkās uz priekšu, kājām stiegot tuksneša smiltīs, un Morvenai šķita, ka viņa pati uz savas miesas var sajust dzīvnieka nogurumu. Viņa pacēlās kāpšļos un pavēroja apvārsni — kaut arī skatienu aizsedza milzīgs putekļu mākonis, viņai šķita, ka trīsuļojošajās tālēs bija manāma augsta klinšu smaile, kas iezīmēja Tumšās aizas sākumu. Morvena saņēma dūšu un, viegli piespiežot ceļgalus, paskubināja Fejumīlu. Piepeši viņa ieraudzīja ceļojošo smilšu virpuli.

Dziedniece izbijās, un sirds viņai sāka sisties straujāk. Ceļojošie smilšu virpuļi bija visbīstamākais, kas ceļiniekus varēja gaidīt Vizošajā tuksnesī, no kura jau tāpat visi baidījās. Blēdīgie virpuļi uzglūnēja gandrīz visur, pieslīdēdami klāt bez nevienas skaņas, upura gandrīz nemanīti, lai ikvienu, kas tajos iekūlās, zibens ātrumā iesūktu bezgalīgajā rīklē. Viņu apetīte un asinskāre bija nepiesātināma.

Morvena apjukusi pagriezās, vērodama smilšu virpuli, kas sekoja viņas divradzim drošā attālumā. Tas pat necentās paslēpties aiz smiltīm, bet gan dzinās pakaļ ar atplestu rīkli. Arī Fejumīla jau bija to pamanījusi, jo satraukti iezviedzās un paārrināja tempu.

Morvena zināja, ka tas nelīdzēs. Ceļojošie smilšu virpuļi bija veikli un bez kādām pūlēm spēja panākt ikvienu dzīvnieku. Viņi bija pieraduši pie dzīves tuksnesī un zem smiltīm kustējās daudz ātrāk nekā tās dzīvās būtnes, kas pārvietojās pa smilšu virspusi. Tomēr pamest tuksnesi tie nevarēja.

Ja Morvenai izdotos sasniegt Tumšo aizu, neiekrītot ceļojošajā smilšu virpulī, tad viņa bija drošībā. Viņa cerēja uz veiksmi, jo pārāk tālu vairs nebija palicis, un smilšu virpulis, par laimi, bija tikai viens. Izbēgt no smilšu virpuļiem, kas medīja barā, bija praktiski neiespējami.

Fejumīla nemierīgi iezviedzās.

Dziedniece paliecās uz priekšu un čukstēja divradzim ausī nomierinošus vārdus. — Mieru, Fejumīla, tikai mieru! Drīz mēs būsim galā, un, ja labi uzmanīsimies, mums nekas nenotiks.

Tomēr Fejumīla diez kā nenorima. Neraugoties uz spēku izsīkumu, tā sprauslādama mētāja galvu un pārbijusies zviedza.

Morvena pagriezās — un ieraudzīja otru smilšu virpuli. Tas nāca no sāniem un tuvojās trakā ātrumā, būdams vēl lielāks un izskatīdamies vēl alkatīgāks par pirmo. Plaši iepletis rīkli, tas

piezagās pie divradža pavisam tuvu, un likās jau, ka tūliņ to nogrābs.

Fejumīla ar ašu lēcienu izvairījās no rijīgā kampiena — un Morvenai tā vien šķita, ka no rīkles bezgalīgajiem dziļumiem atskanēja vīlusies šņākoņa. Bet varbūt šo skaņu radīja tikai karstums, kas virmoja virs tuksneša?

Radinieka uzbrukuma uzmundrināts, tuvāk pieslīdēja pirmais virpulis. Tas jau uzglūnēja Fejumīlai pavisam blakus. Tomēr divradzis izrādījās gudrāks. Tas nepaklupdams izvairījās un nespēra nevienu kļūmīgu soli.

Dziedniece vēlreiz izdzirda šņākoņu. Un šoreiz tam noteikti nebija nekādas saistības ar karstumu — drīzāk gan tā nāca no vesela smilšu virpuļu bara. Pieci, seši, septiņi virpuļi iznira no kāpas aizsega un galvu reibinošā ātrumā tuvojās Morvenai un Fejumīlai.

Vēl pēc mirkļa divradzis un jātniece bija ielenkti. Morvena vērās atplestajās rīklēs, kas iesniedzās šaušalīgos dziļumos. Viņa dzirdēja to alkatīgos šņācienus, un, ieraugot vienā no bezdibeņiem iepriekšējo upuru kaulus, sirds gandrīz apstājās.

Tomēr ceļojošie smilšu virpuli vēl neuzbruka. Tie kā izsalkuši vilki ielenca savus upurus, ik pa brīdim tuvodamies, lai censtos sagrābt divradža kājas, kuras tas zibenīgi prata atraut. Gandrīz vai ^ likās, ka virpuļu bars grasās parotaļāties ar Morvenu un Fejumīlu, būdams pilnīgi drošs, ka abām vairs neizdosies izmukt.

13. nodaļa BENDESMEŽĀ

Bendesmežs visnotaļ darīja godu savam nosaukumam. Tur nudien metās baisi. Gandrīz vai spokaini. Caur mežu, ko jau daudzus gadus neviens nekopa, līkumoja šaurs celiņš. Kokus neviens vairs necirta un dēstus arī nestādīja. Tieši tāpat nevienam nerūpēja vētru vai negaisu nodarītie postījumi. Ar visām saknēm izrautie koki palika guļam, neviens arī nesalasīja kritušos zarus. Daba vienkārši attīstījās pati savā vaļā, un tā laika gaitā bija izveidojies mazs mūžamežs. Varenie vecie koki — galvenokārt ozoli, skābarži, priedes un egles — auga cieši cits pie cita, ar galotnēm tiekdamies pelēcīgajās pēcpusdienas debesīs, kas ik pa brīdim bija redzams cauri lapotnei. Resnie stumbri bija apauguši ar sūnām un efejām. No daudziem zariem nokarājās ķērpji un dažnedažādas stīgas un vīteņaugi. No zemes, ko sedza miklu lapu paklājs, spraucās metru garas papardes, kuru vēdekļi bija iekrāsojušies pelēcīgi brūni.