Laura un Avanterras noslēpums

Neraugoties uz agro pēcpusdienu, Bendesmežā jau valdīja krēsla. Draugiem bija diezgan nelāga sajūta, pa šauro celiņu dodoties uz kapeņu pusi. Kaja tramīgi skatījās apkārt, un arī Lauras un Lūkasa sejās bija parādījusies saspringta izteiksme. Soļu troksni slāpēja vecu egļu skuju un satrunējušu lapu biezais klājiens. Gaisā bija jūtama trūdu un puvuma smaka. Pamežā arvien no jauna kaut kas iečabējās un iešalcās, bija dzirdama arī brīkšķēšana un brāk-šķēšana. Tomēr nebija redzams neviens, kas spētu sacelt šīs skaņas. Ne cilvēks, ne dzīvnieks.

Jocīgi, Laura nodomāja, pat putni nav pamanāmi.

Tai pašā brīdī viņa ievēroja, ka arī čivināšana nav dzirdama. Protams, viņa zināja, ka ziemā mežā bija mazāk putnu nekā siltajos gadalaikos. Tomēr vienalga, vismaz pāris reižu vajadzēja iečiep-srēries kādam putnelim. Paraudzīdamās apkārt, Laura ievēroja drūmas ēnas, kas slīdēja pār kokiem un krūmiem. Varbūt tās galu galā nebija nekādas ēnas, bet gan gari, kas klaiņājot apkārt pa Bendes-mežu? Varbūt Rāvenšteinas bruņinieku gari? Vai nevainīgi nobendēto cilvēku gari?

Agrākos laikos kāds izcirtums mežā bija soda laukums. No tiem nelaimīgajiem cilvēkiem, kam šajā baisajā vietā bende izpildīja nāvessodu, daudzi bija nevainīgi — īpaši Reimāra fon Rāvenšteinā laikā. Ar apšaubāmu pierādījumu vai vieglprātīga liecinieka izteikumu bija gana, lai kādam nabadziņam vai nabadzītei galva noripotu no pleciem. Turklāt, ja Nežēlīgais bruņinieks personiski bija uz kādu uzēdies, tad bende dabūja pastrādāt arī bez kādiem riesas darbiem vai negodīga sprieduma.

Jau kopš tiem laikiem apvidū zināja dažu labu šausmu stāstu par šo nevainīgi nogalināto cilvēku gariem, kuri, prātodami par atmaksu, klaiņājot apkārt pa Bendesmežu. Protams, ka internātā šie stāsti ar baudu rika nodoti no mutes mutē. Garus gan neviens nebija redzējis, rikai daži rāvenšteinieši bija dzirdējuši šaušalīgu kaukšanu, kas gājusi caur kauliem. Vai vismaz viņi pazina kādu, kam to bija gadījies dzirdēt. Skaidrs, ka arī Laura zināja šīs baumas, taču viņa nekad nebija tām nopietni ticējusi.

Tomēr kaut kādam cēlonim vajadzēja būt šiem baisajiem trokšņiem, kas viņus pavadīja kopš brīža, kad viņi spēra kāju Bendesmežā...

Piepeši Kaja skaļi iekliedzās. Viņa apstājās kā pienaglota. Sejā nebija redzama ne asins lāsīte.

Laura pārsteigta paskatījās draudzenē. — Kas noticis?

— Vai tu nedzirdēji?

— Ko tad? — Laura vaicāja. Un tikai tad pamanīja, ka Kajai trīcēja rokas un kājas.

— Nu to... šausmīgo kaukšanu, — Kaja atbildēja. — Patiešām briesmīgi. Kā... gluži kā rēgam.

— Tu murgo! — Lūkass vēsi noteica. — Tu tikai iztēlojies.

— Neiztēlojos vis!

— Un kāpēc tad mēs ar Lauru neko nedzirdējām? — Lūkass jautāja. — Tu taču arī nedzirdēji, vai ne, Laura?

Laura papurināja galvu.

— Kā lai es to zinu! — Kaja spītīgi atcirta. — Varbūt tāpēc, ka tā bija pavisam klusa un arī kādu gabaliņu tālāk. Bet vienalga, es to dzirdēju skaidrāk par skaidru.

— Tikai iedomas, — zēns pastāvēja pie sava. Tad pasmīnējis piebilda: —Ja cilvēks baidās, tad, kā labi zināms, domāšana atslēdzas, un tā var sadzirdēt visādas muļķības!

Kaja uzmeta viņam niknu skatienu. — Vai tu gribi teikt, ka man bail? — viņa noprasīja īgnā balsī, kas nesolīja neko labu.

Lūkass pasmīnēja vēl platāk. — Apbrīnoju tavas kombinēšanas spējas! — viņš ņirgājās. — Tu nu gan esi gudriniece — vismaz ņemot vērā trūcīgo koeficientu!

Kaja sašutusi piepūta vaigus un skaļi izelpoja. — Tu... tev pašam nav visi mājās! — viņa uzšņāca Lūkasam. — Tu... stulbais...

— Ej, ej! — Laura skarbi iejaucās. — Nolaidiet gaisu un beidziet uzvesties kā bērnudārzā!

Kaja ievilka elpu. Kādu brītiņu likās, ka viņa gribētu ko sacīt, bet tad atmeta ar roku. Toties uzmeta zvērīgu skatienu Lūkasam, kurš savukārt atbildēja ar ņirdzīgu grimasi.

— Beidziet vienreiz ākstītiesl — Laura brīdināja. Izskatījās, ka tagad viņa nudien bija noskaitusies. — Beigu beigās mums vēl kaut kas darāms. Labi?

Viņa ar drūmu skatienu pavērās Kajā.

Draudzene norija siekalas un piekrītoši pamāja. — Labi.

Laura pievērsās brālim. — Labi? — viņa jautāja.

Lūkass apvainojies saknieba lūpas. Bet tad arī viņš pamāja.

— Labi.

— Nu tad beidzot! — Lauras balsī ieskanējās atvieglojums.

— Tad varam iet tālāk.

Pēc maza brītiņa starp kokiem pavīdēja veco kapeņu sienas. Jau pa gabalu pussabrukušie mūri izskatījās atbaidoši. Laura neskaidri atcerējās, ka pirms neilga laiciņa līdzīgas drupas bija redzējusi kādā senā gleznā. Sajella viņu ar Lūkasu bija aizstiepusi uz muzeju, kur tā bija izkārta. Tā vienīgā no tur izstādītajām neskaitāmajām gleznām bija atstājusi uz Lauru dziļāku iespaidu. Jo sabrukusī kapliča gleznā izskatījās nudien baisi — gandrīz rikpat baisi kā šīs Bendesmežā kapenes. Mākslinieka vārdu gan Laura vairs nespēja atsaukt atmiņā.

Meitene neviļus palēnināja soli, arī Kaja un Lūkass vilcinājās. No skaldītajiem akmeņiem celtā mūra atliekas apmirdzēja spokaina gaisma. Koki, kas ieskāva kapenes, likās vēl augstāki un vecāki nekā pārējie koki mežā, un saules gaisma gandrīz neiespiedās cauri varenajām galotnēm.