Laura un Avanterras noslēpums

Tomēr Annai Leanderei ras neizdevās. Viņai tikai laimējās atbrīvot Lauru un pēdējā mirklī izgrūst meitu no grimstošā auto. Laura vēlreiz ieraudzīja krastu, uz kuru peldēja pēdējiem spēkiem. Viņa zināja, ka bija pagriezusi galvu, lai atskatītos... Bet toreiz redzēto viņa vairs nespēja atminēties. Acīmredzot atmiņa bija viņu pažēlojusi un pilnībā izdzēsusi drausmīgās ainas. Kaut arī bija pagājuši jau vairāk nekā astoņi gadi, Lauras krūtis nomāca drūms slogs, un elpošana piepeši padevās tikai ar pūlēm.

— Tu domā to negadījumu, kad noslīka jūsu mamma? — Kaja uzmanīgi apvaicājās.

— Jā, — Laura atteica. — Kopš tās reizes es krīru panikā, rikai ieraugot ūdeni!

Kaja uzlika draudzenei roku uz pleca un līdzjūtīgi viņā paskatījās. — Būs jau labi, Laura.

— Nāc beidzot, Kaja, — Lūkass sacīja. — Tiksim galā arī vieni paši!

Viņš piegāja pie laipas malas un iekāpa vienā no airu laiviņām. No zēna svara tā krietni salīgojās. Turklāt viņš nesvēra vairāk par četrdesmit kilogramiem. Viņš apsēdās uz soliņa, satvēra abus airus un gaidoši pavērās Kajā. — Ko tu vēl gaidi?

Kaja ar jautājošu skatienu pievērsās Laurai. Viņa vēl joprojām nebija sajūsmā par ideju, ka līdz saliņai jātiek airējot. Varbūt viņa arī baidījās?

Laura uzmundrinoši pamāja. — Nebaidies, — viņa sacīja.

— Gan redzēsi, Lūkass jūs sveikus un veselus pārcels pāri — un atpakaļ arī.

Kaja paraustīja plecus. —Ja nu tu tā saki, — viņa teica un ar samocītu smaidiņu pagriezās pret laivu. Lūkass bija to piebraucis pavisam ruvu pie piestātnes. Tomēr, Kajai iekāpjot, tā pamatīgi nošūpojās. Viņa iespiedzās un zaudēja līdzsvaru. Tikai Lūkasa zibenīgā reakcija izglāba meiteni no iegāšanās uz galvas ledainajā ūdenī — viņa roka izrādījās ātrāka, tā pēdējā brīdī satvēra Kajas vējjakas apkakli un noturēja meiteni.

— Oi, — Kaja noteica un apmulsusi uzsmaidīja Lūkasam.

— Liels paldies.

— Viss kārtībā, — viņš atteica un ar rokas mājienu lika apsēsties uz aizmugurējā sola.

Kaja uzmanīgi apsēdās un ar abām rokām iekrampējās laivas sānos, pametusi bailīgu skatienu uz draudzeni, kas palika piestātnē.

Lūkass pamāja māsai. — Atsien tauvu, — viņš lūdza. Laura pieliecās, atraisīja mezglu, pameta Lūkasam tauvu un pagrūda laivu. Tūlīt pat tā ieslīdēja ezerā. Ūdens viļņiem to sašūpojot, Kajas skatienā pavīdēja vēl lielākas bailes. Ar dažiem prasmīgiem vēzieniem Lūkass izlīdzināja laivas gaitu, līdz tās priekšgals pavērsās pret saliņu. Tad viņš sāka airēt. Zēns irās spēcīgiem un vienmērīgiem vilcieniem, it kā nekad mūžā nebūtu darījis neko citu, un tā viņi rāmi slīdēja tuvāk salai.

Laura nekustīgi stāvēja piestātnē un noraizējusies vēroja brāli un draudzeni. Kaut arī viņa zināja, ka Lūkass ir lielisks airētājs, nomācošā sajūta nerimās.

Pēc dažām minūtēm laiva jau bija sasniegusi saliņu. Lūkass paairējās gar krastu, lai atrastu izkāpšanai piemērotu vietiņu.

Tomēr izrādījās, ka tas ir visai grūti, lai neteiktu — gandrīz neiespējami. Salu apjoza dzelkšņainu avenāju, vilkābeļu un dzeloņ-plūmju aizsargvalnis. Tas bija saaudzis tik cieši, ka izlauzties cauri likās turpat vai nereāli, tā nu abiem vajadzēja apbraukt apkārt gandrīz visai saliņai, līdz viņi atrada mazu līcīti, kura krasti nebija tik traki apauguši.

Grants nočirkstēja zem laivas koka korpusa, un smiltis nogurkstēja, tai piestājot malā. Lūkass ar vienu airi pastūmās vēl augstāk krastā. Tad viņš izlēca ārā, satvēra tauvu un uzvilka laivu augstāk pie krasta krūmāja. Zēns aicinoši pasniedza Kajai labo roku — gluži kā kavalieris no filmas par musketieriem.

Vienu brīdi Kaja šķita šaubāmies — pieņemt palīdzību no Lūkasa vai ne? Taču tad viņa satvēra piedāvāto roku un izkāpa no laivas.

— Paldies, — viņa smaidot sacīja.

— Nav par ko, — zēns atteica. Tā vien likās, ka viņš teju teju nosarks. Žigli palaidis vaļā meitenes roku, viņš pagriezās un skeptiski nopētīja biezos brikšņus aiz krasta skrajuma, kailos bērziņus un jaunās priedītes, kas vienīgās varēja lepoties ar zaļu rotu.

— Nāc, Kaja! Iesim paskatīties. — Lūkass ienira krūmos. Meitene viņam sekoja.

Viņi bija nogājuši tikai dažus metrus, kad Kaja skaļi iebļāvās:

— Au! — Viņai cirtās bija ieķēries dzeloņains avenājs, kas plēsa matus tā, ka meitenei sāpēs pārvērtās seja. Viņa pastiepa Lūkasam pretim roku, kurā rēgojās vairākas skrambas. Dažas no tām bija padziļas un asiņoja. Ari seja, kā Lūkass manīja, bija saskrāpēta.

Piepeši viņš ievēroja, ka ērkšķainie dzeloņplūmju, avenāju un mežrozīšu zari bija atstājuši asiņojošas pēdas ari uz viņa rokām. Un seja droši vien arī neizskatījās ne par mata tiesu labāk nekā Kajai.

Zēna pierē ievilkās dziļa rieva, kamēr viņš palīdzēja Kajai atbrīvoties no dzeloņainā gūsta.

— Paldies, Lūkas.

— Viss kārtībā, — viņš norūca un domīgi paskatījās visapkārt. Nācās atzīt, ka tālāk tikt nebija iespējams. Krūmi jau tagad bija tik hiezi, ka pa tiem nebūtu izlīdusi pat novājējusi čūska. Un, lai kur Lūkass arī skatītos, viņš nekur nespēja atrast stigu vai kādu celiņu, kas vestu caur biežņu. Nebija pat šauras taciņas, kas ietu dziļāk salas iekšienē.