Laura un Avanterras noslēpums

Zēns vīlies nogrozīja galvu. Kaut ari viņi bija aizgājuši labi ja desmit metrus no krasta, tālāk uz priekšu nebija iespējams izlauzties. Turklāt viņi bija izkāpuši vietā, kur koki un krūmi likās visskrajākie! Sabozies viņš pavērās Kajā. — Te nevar tikt tālāk, — viņš bilda. — Ja nu vienīgi ar mačeti.

Kaja arī savilka pieri grumbās. — Un ja nu kāds tā ir darījis? — viņa vaicāja.

Lūkass vēlreiz papurināja galvu. — To jau varētu redzēt, Kaja. Laura teica, ka slēptuve, ko viņa meklē, ir ierīkota, augstākais, pirms gada, vai tā?

— Jā, nu un tad?

— Ja pirms gada kāds būtu izlauzies cauri šim biezoknim, tad taka vienalga būtu manāma. Tā taču nevarēja aizaugt pavisam!

Kaut arī Kajai nebija spīdošas zināšanas botānikā, viņa tomēr saprata, ka rā ir tiesa. Divpadsmit mēnešu laikā pat visātraudzī-gākie krūmi nevarētu izdzēst visas takas pēdas. Taču šajos brikšņos nebija manāma ne sīkākā spraudziņa.

— Tev taisnība, Lūkas, — viņa atzina. Meitene izklausījās vīlusies.

— Airēsim atpakaļ! — Lūkass jau grasījās doties uz krasta pusi, kad piepeši apstājās, izskatīdamies visnotaļ pārsteigts. — Dīvaini gan! — viņš domīgi sacīja.

Kaja vispirms nesaprata, ko Lūkass ar to gribēja teikt. Taču tad viņa ieraudzīja, par ko Lūkass brīnījās: dažu metru attālumā no viņiem ap trauslu bērziņu bija aptinies neparasts vīteņaugs. Kaja nekad līdz šim nebija redzējusi tādu augu. Kā zaļa čūska tas vijās ap koku. Lielo, gaļīgo lapu zaļums šķita gandrīz vai neīsts. Taču visvairāk acis žilbināja krāšņie ziedi. Tie bija uzkrītoši spilgti sarkani ar garām dzeltenām putekšņlapām.

Laura pārsteigta lūkojās brālī. — Kas tur tik dīvains? — viņa jautāja.

Lūkass nošķobījās. Viņš stāvēja uz laipas, sniegdams Laurai sarkano puķi. Tā bija noplūkta salā, iekams viņi ar Kaju bija devušies atpakaļ.

— Vai tu nopietni jautā? — viņš vaicāja, ar šaubām vērdamies māsā. — Padomā taču: ziedi decembrī jau paši par sevi nav diez cik parasta lieta...

Laura, klusi novaidēdamās, piesita sev pie pieres. — Protams! Tas taču man pašai varēja pielēkt!

— Es jau saku to pašu, trūcīgais koeficienti — Lūkass pasmīnēja. Tad viņš atkal kļuva nopietns. — Vēl dīvaināks ir fakts, ka tā ir Alamania punicea — un šis augs pie mums vispār neaug! Ne šeit, ne mūsu apvidū, ne kaut kur citur Vācijā. Visā Eiropā tāda nav!

Meitenes pārsteigtas viņā noraudzījās. Ko tas nozīmēja?

— Alamania punicea miraculosa ir ārkārtīgi rera orhideju suga, kas sastopama tikai tropos, — Lūkass turpināja. — Taču visdīvainākais ir vēl kas cirs... — Viņš ieturēja pauzīti, lai sakairinātu meiteņu ziņkārību.

Kaja viņā nikni paskatījās un paraustīja aiz rokas. — Runā taču! — viņa iekarsusi uzbrēca.

Zēna sejā pavīdēja smaids. Jocīgi, cik ātri meitenes vienmēr lēca uz ecēšām!

— Visdīvainākais ir tas, ka Alamania punicea miraculosa jau vairāk nekā simt gadus tiek uzskatīta par izmirušu arī Meksikā, tās dzimtenē!

— Ko? — Kaja brīnījās. — Tas taču nevar būt!

— Patiešām neparasti, — Laura noteica. — Es domāju, tu taču to puķi nupat noplūci salā, vai ne?

— Jā, — Lūkass atbildēja. — Tur vēl palika.

— Un ko tu no tā secini?

Lūkass paraustīja plecus. — Nav ne jausmas. Vismaz līdz šim man nav ienācis prātā neviens pārliecinošs izskaidrojums.

Ari Kajai trūka padoma. Ja jau grāmatu tārps un gudrītis Lūkass nezināja, rad kā lai viņa zinātu?

— Un vai jūs esat droši, ka uz salas neviens neko nevarēja paslēpt? — Laura jautāja tālāk.

— Eksakteniski, — Lūkass atbildēja. — To es, pat labi gribot, nevaru iedomāties. Un, ja tu pati savām acīm būtu redzējusi...

— Ir jau labi, Lūkas, — Laura viņu aši pārtrauca. — Es jau ticu.

Kādu brīdi viņa klusēdama noraudzījās sev priekšā. Rija dzirdami rāmi ūdens šļaksti, vilnīšiem atsitoties pret laivu piestātni, niedrēs pēkšķināja vientuļa pīle, un, meklējot barību, čiepstēja daži ziņkārīgi zvirbuļi.

Šķita, ka Laura bija iegrimusi pārdomās. Tad viņa pamāja ar galvu. — Ja slēptuve nevar atrasties ne slepenajā dārgumu krātuvē, ne uz salas, — viņa novilka, — tad atliek tikai viena iespēja. — Viņa aicinoši paskatījās abos draugos.

Kaja vispirms nesaprata, ko Laura domā, bet tad viņai atausa gaisma. Meitenes sejā parādījās baiļpilna izteiksme. — Ak, nē! — viņa novaidējās. — Vai tiešām mums vajag...

— Baidos, ka nekas cits neatliks! — Laura nopietni paskaidroja. Tad viņa pagriezās un aizskrēja.

Morvena jutās pilnīgi izkaltusi, mēle bija pielipusi pie aukslējām. Dziedniecei slāpa, šausmīgi slāpa. Ūdens krājumi bija izsīkuši jau pirms daudzām stundām, un Vizošajam tuksnesim joprojām nebija ne gala, ne malas. Turklāt līdz Tumšajai aizai vairs nevarēja būt tālu.