Laura un Avanterras noslēpums

Tomēr Laura spēja samanīt āmuļus, kas bija saauguši koku vainagos. To bija gandrīz simts, varbūt arī vairāk. Lieli un gaisīgi rie šūpojās vējā, kurš skāra galotnes. Tādēļ arī Laurai tie likās tik dzīvi — gluži kā mēma ēnām līdzīgu gaisa garu armija, kas šķita viņai uzglūnam.

Kādas muļķbas, Laura nodomāja, papurinādama galvu. Viņa piespieda sevi doties tālāk, rad spēji sajuta briesmīgu aukstumu. Meitene apstājās.

— Vai jūs arī ko manāt? — viņa izbrīnīta pavaicāja. — Pēkšņi kļuva tik auksti!

— Pareizi, — Lūkass apstiprināja. — Ir kā temperatūra vienas sekundes laikā būtu nokritusies zem sasalšanas punkta!

Lūkasam bija taisnība, jo elpa piepeši sāka kondensēties, veidodama mākonīšus, un ledainā vēsma iespiedās līdz pat kauliem, tā ka draugi drebinājās par spīti siltajām vējjakām.

Laura apjuka. Kas gan varēja izraisīt šo piepešo temperatūras krišanos? Vai varēja būt, ka ledainais saltums pie viņiem nāca no kapenēm?

Viņa pagāja vēl soli tuvāk kapenēm, lai izdibinātu šo lietu,

kad gaisā atskanēja šaušalīga šalkoņa. Laura pārsteigta pavērās augšup, un tai pašā mirklī viņai sametās vēl aukstāk. Āmuļi koku zaros mainīja formu! Tie atdzīvojās un pēc pāris mirkļiem pār-vērtās milzīgās, piķa melnās vārnās. Kā pēc slepenas komandas šie nāves vēstneši pacēlās no zariem, izgrūzdami tikpat baisus ķērcienus kā tas vārnu bars, kas Lauru bija vajājis izjādē. Tad tās metās lejup virsū draugiem. Neskaitāmi melnu spārnu pāri planēja zemē, bija skaidri dzirdama spārnu švīkstoņa, un brēcieni kļuva arvien griezīgāki. Virs nelūgtajiem viesiem, kas saspiedās ciešāk kopā un neviļus ievilka plecos galvas, jau griezās melnu spalvu mākonis. Ausis smeldza no aizsmakušajiem vārnu ķērcieniem, un bailēs no aso knābju cirtieniem draugiem dzīslās stinga asinis.

Tomēr uzbrukuma nebija. Toties no tumsas atskanēja dārdoša balss: — Ko jūs, pie velna, te meklējat?

Laura apmetās apkārt un ieraudzīja līdzās veca skābarža stumbram salīkušu stāvu. Tas bija uzradies kā ne no kurienes. Pirmajā mirklī Laura nespēja pateikt, kas tas īsti bija — izskatījās kā cilvēks, bet blakus tā galvai ar zaļi dzalkstošām acīm uz pleca šķita izaugusi vēl viena garena galva — un no tās zibsnīja pretī viena sēra dzeltena, velnišķīga acs.

Kaja bija zaudējusi valodu.

Laura tvēra pēc gaisa. Uz mirkli sirds viņas krūtīs draudēja apstāties, bet tad sāka dauzīties vēl sparīgāk nekā iepriekš.

Fejumīla bija uz spēku izsīkuma robežas. Bēgšana no alkatīgajiem smilšu virpuļiem bija divradzi nogurdinājusi līdz pēdējam.

Ceļojošie virpuļi tuvojās. Smilšu rīkles atvērās un aizvērās, kamēr bars ielenca upurus arvien ciešāk un ciešāk, gatavodamies nāvi nesošajam uzbrukumam.

Divradzis vairs nespēja pakustēties ne no vietas. Fejumīla sastingusi stāvēja un gaidīja galu.

Arī Morvena atvadījās no dzīves. Viņa pacēla acis pret debesīm, lai sagatavotos nāvei, kad ausīs iespiedās tikpat nikns, cik pavēlniecisks ērgļa sauciens. Tai pašā mirklī Bultspārnis no zilgā padebeša metās lejup pie dziednieces.

Gaisā atskanēja šņākoņa. Dziedniece izbrīnīta pavērās apkārt un ieraudzīja varenu, degošu bultu, kas lidoja uz viņas pusi.

Tā trāpīja viena smilšu virpuļa plaši atplestajā rīklē tieši blakus Fejumīlai. Un tad no gaisa šņākdama lidoja vesela bultu krusa, ar liesmojošajām smailēm ieurbdamās smilšu ienaidniekos.

Ceļojošie smilšu virpuļi izmisumā un niknumā iekaucās. Vairāk par visu pasaulē rie baidījās no uguns — jo tikai uguns spelte spēja izkausēt smiltis un kļūt tiem bīstama. Vienā rāvienā tie pameta savus upurus un trakā steigā laidās projām. Kaucienus, kuros skanēja vilšanās, noslāpēja pakavu dipoņa.

Kad Morvena ieraudzīja Paravainu, kurš, putekļu mākoņa ieskauts, tuvojās balto bruņinieku pulkā, viņas sejā atplauka atvieglots smaids.

— To sauc par glābiņu no pilnīgas bezizejas, — viņa uzsauca bruņiniekiem, kolīdz tie bija tikuši līdz viņai. — Paldies jums!

— Nepateicies mums. Saki labāk paldies viņam! — Paravains norādīja uz ērgli, kas majestātiski planēja gaisā viņiem virs galvas.

— Bultspārnis man pavēstīja, ka tev draud briesmas, un, spriežot pēc visa, mēs vēl paguvām laikā.

Dziedniece pamāja. — Pēc dažiem mirkļiem būtu bijis par vēlu. Bet jāsim nu, Paravain, — iekams Elizionam vēl nav kļuvis par vēlu.

Asinis Lauras dzīslās pulsēja kā trakas, līdz meitene beidzot saprata, kas stāv viņas priekšā — tas bija Albīns Ellerkings, dārznieks, kuram uz pleca tupēja Zēvele, viņa kaķis. Tumsā viņš Laurai bija licies pēc šausmīga troļļa. Zēvele pacēla plušķaino asti, uzmeta kūkumu un skaļi nošņācās. Nejaukajā kaķa ģīmī zibšņus meta dzeltenā, slīpā acs.

Laura stāvēja kā paralizēta. No kurienes viņi abi tik pēkšņi uzradās? Kāpēc draugi viņus nebija pamanījuši agrāk? Un ko dārznieks no viņiem gribēja?

Albīns Ellerkings pacēla galvu, pavērās augšup uz vārnām, kas joprojām, skaļi ķērkdamas, riņķoja virs draugiem. Viņš pacēla labo roku — un purni acumirklī apklusa. Tie uzlaidās atpakaļ zaros kailo koku galotnēs, kur pēc kāda brīža arkai pārvērtās par āmuļiem.