Laura un Avanterras noslēpums

Šķita, ka saimniecības pārzinis nemana trīs vērīgos acu pārus. Platiem soļiem viņš aizsteidzās pa taciņu, kas izlocījās starp parka kokiem un no viņa nomaļās mājiņas veda uz pils ēku. Garās rokas neveikli kūļājās gar iespaidīgā ķermeņa sāniem, kas kustējās ļodzīgā jūrnieka gaitā. Piepeši viņš sāka svilpot kādu dziesmiņu. Laura neticēja savām ausīm — drūmais īgņa Atila svilpoja jautru meldiņu. Vēl pēc kāda brīža saimniecības pārzini bija aprijusi tumsa.

Gaiss bija tīrs.

Laura piebikstīja abiem draugiem. — Labi, — viņa čukstēja.

— Tik tālu esam.

Lūkass paskatījās māsā. Viņu kaut kas nomāca. — Varbūt labāk iet man? — viņš vaicāja.

Laura enerģiski papurināja galvu. — Nē, nekādā ziņā. Jūs tikai turiet vaļā acis un skatieties, lai mani neviens nepārsteigtu. Un, ja nu kāds nāk — zināt, kas jums jādara?

Lūkass pamāja. — Jā, skaidrs!

— Labu veiksmi, Laura, — Kaja novēlēja. Arī viņas sejā bija lasāmas raizes.

Laura iedrošinoši uzsmaidīja. — Paldies, — viņa nočukstēja.

Meitene piecēlās un iznāca no ozola stumbra slēpņa. Uzmanīgi paskatījās uz visām pusēm. Nē — neviens nebija redzams. Laura vēlreiz dziļi ieelpoja un metās skriešus. Veikli kā zebiekste viņa aizslīdēja no viena aizsega pie cita. Vēl daži mirkļi, un viņa jau būs pie durvīm.

Lūkass un Kaja viņu vēroja no slēpņa aiz ozola stumbra. Lūkass uztraucies grauza nagus. Kaja turpretim, neko nedomādama, iebāza roku kabatā, izvilka šokolādes plāksnīti un, atbīdījusi papīru, nokoda gabaliņu. Viņa pat neievēroja, ka rā bija pildīta ar riekstu masu, jo visas domas kavējās tikai pie draudzenes.

Laura vēlreiz paskatījās uz visām pusēm un tad, satvērusi rokturi, uzmanīgi paspieda koka durvis, kas atvērās ar vieglu čīkstoņu. Meitene bez skaņas ieslīdēja namiņā.

Kad Laura atkal bija aizvērusi durvis, viņa neko neredzēja. Valdīja pilnīga tumsa. Tomēr viņa neiedrošinājās iedegt gaismu. Vienkārši draudēja pārāk lielas briesmas, ka viņu kāds ieraudzīs. Iekšā bija silti, gandrīz vai smacīgi, un Laurai pretim pasitās savāds smārds. Viņa paošņāja gaisu, taču nespēja noteikt, kas tas ir. Viegli sastāvējusies smaka ar puvuma niansi. Bet bija vēl kaut kas, ko Laura vienkārši nespēja nosaukt vārdā. Oda pēc... pēc...

Briesmām!

Kaut arī Laurai šis apzīmējums likās visai neprecīzs, to vienīgo varēja piemeklēt šim saldenajam aromātam, kas valdīja Morduka miteklī.

Pēc dažiem mirkļiem acis jau bija pieradušas pie tumsas. Melnumā iezīmējās Atilas dzīvojamās istabas mēbeļu kontūras: pie sienām skapji un plaukti, galds ar krēsliem istabas vidū.

Istabai nebija griestu. Tā bija vaļēja līdz pat jumta slīpnēm, ko balstīja vairākas koka sijas. Ap vienu no tām vijās dīvains, pineklim līdzīgs veidojums, bet nebija saprotams, kas īsti. Resna tauva? Šļūtene vai riepa?

Laura piesardzīgiem soļiem iegāja dziļāk istabā. Viņa turējās tuvāk sienai, lai nejauši neapgāztu kādu krēslu, saceļot krietnu būkšķi. Uzmanīgi paspērusi vēl vienu soli, viņa izdzirda šņākšanu, kas lika atkāpties un sastingt.

Nepilnu metru no viņas kā no tukšuma bija parādījusies čūska.

Kobra. Neiedomājami satracināta kobra! Kapuce bija izplesta, šķeltā mēlīte šaudījās mutē, un čūska šņāca tik draudīgi, ka Laura aiz bailēm nespēja ne pakustēties un aizturēja elpu.

Kobras galva šaudījās šurpu turpu, itin kā gatavodamās uzbrukumam un noskatīdama vispiemērotāko vietu nāvējošam kodienam. Vēl rikai dažas sekundes, un rās smailie zobi iecirtīsies Laurā, ielaižot ķermenī nāvi nesošo indi.

Čūskas galva jau pašāvās uz Lauras pusi, izdarot pātagas cirtienam līdzīgu kustību — tad meitene piepeši atskārta, ka kobra atrodas terārijā.

Ak kungs!

Laura atvieglota ļāva aizturētajam gaisam izplūst no plaušām. Pulss nomierinājās.

Kaut kāds vājprāts! Kā gan viņa varēja tik traki pārbīties no sprostā ieliktas čūskas?

Uzbrūkot briļļu čūska bija ar dobju troksni atsitusies pret terārija stikla sienu. Tā gan dzīvnieku neaizkavēja mesties turpmākos uzbrukumos. Tomēr šoreiz Laura saglabāja aukstasinību.

Trauks ar agresīvo kobru stāvēja lielā plauktā, kas aizņēma visu telpas malējo sienu. Tajā bija salikti neskaitāmi terāriji, kuros atradās vēl citi dzīvnieki. Lielākoties rāpuļi. Laura atklāja arī zirnekļus un skorpionus, no kuriem gan viņa īpaši neizbijās. Toties sajūta bija nomācoša. Atila Morduks nu gan bija jocīgs putns, ja varēja justies patīkami tik riebeklīgu zvēru sabiedrībā. Taču viņam tas kaut kā pat piestāvēja.

Tagad Laura arī varēja izskaidrot, no kurienes nāca dīvainā smaka. Pēc dzīvniekiem, bet varēja gadīties, ka arī no to pārtikas.

Laurai bija aizdomas, ka pie tās pieder arī dzīvas peles un iebojāta gaļa. Jau iedomājoties vien, viņu pārņēma vēlme izvemties.

Tad Laura pie loga atrada atslēgu plauktiņu. Tas bija liels, senatnīgs koka dēlis ar daudzām atslēgām. No robainajām formām Laura atskārta, ka tām vajadzēja būt internāta ēkas atslēgām.

Cerams, ka tur bija arī bibliotēkas atslēga!