Laura un Avanterras noslēpums

Noteikti viņš bija maldījies. Atila Morduks pagriezās pret durvīm un afvēra tās. Viņa roka taustījās pēc slēdža. Pie griestiem iedegās lampa, ietīdama telpu blāvā gaismiņā. Atila ne rikai kā internāta saimniecības pārzinis, bet arī privātajā jomā bija ārkārtīgi taupīgs cilvēks.

Laura stāvēja aiz durvīm, neuzdrošinādamās elpot. Tomēr droši vien viņu tāpat atradīs. Kad Atila Morduks būs aizvēris durvis, viņš stāvēs vaigu vaigā ar Lauru. Steigā viņa nebija atradusi labāku slēptuvi.

Atila Morduks satvēra rokturi un jau gribēja aizcirst durvis, kad viņa acis pievērsās žņaudzējčūskai, kas karājās no sijas. Citādi tik drūmajā sejā atplauka smaids, roka atraisījās no durvju roktura, un viņš līganiem soļiem tuvojās čūskai.

— Kleopatra, dārgumiņ, — viņš maigi noteica. — Ko tu tur dari?

Tik saudzīgi, kā neviens nebūtu varējis iedomāties, viņš nocēla žņaudzējčūsku no sijas, uzlika sev uz pleciem, saņemdams tās galvu rokās. Viņš noglaudīja un samīļoja zvīņaino ķermeni, un Kleopatra mīļi šaudīja mēlīti pretim savam pavēlniekam. Tad Atila Morduks pieliecās un, izstiepis lūpas, uzspieda skaļu buču uz čūskas paplatā purniņa.

Drebošā Laura uz sekundi pretīgumā aizvēra acis. No bailēm un riebuma viņai pār muguru pārskrēja tirpas. Ber rad meitene saņēmās. Bez nevienas skaņas izslīdēja no aizdurves, kur bija slēpusies no Arilas skatiena, un uz pirkstu galiņiem izlavījās ārā.

Glābta! Paldies Kleopatrai!

Bet, tikko Laura bija nokļuvusi drošībā, Atilas Morduka sejā parādījās savāda izteiksme. Viņš apgriezās apkārt un stingi noskatījās uz durvīm, kur bija pazudusi Laura. Tad piegāja pie loga, atbīdīja aizkarus un pavērās laukā tumsā — un viņa pilnmēnesim līdzīgajā sejā atplauka vieds smaids.

Mazu brītiņu pirms desmitiem Laura, Lūkass un Kaja sasniedza internāta ēku. Viņi steigšus joza augšup pa lielajām ieejas kāpnēm un pazuda pa durvīm. Neviens nepamanīja, ka akmens milzis pagrieza acis un norūpējies noskatījās viņiem pakaļ.

Bērni izbrāzās cauri ieejas hallei, kur nebija redzams neviens cilvēks. Kā parasti, viņi šķīrās zem vecās gleznas.

— Ar labu nakti — un līdz rītam! — sauca Lūkass, nogriezdamies pa kreisi.

— Ar labu nakti! — Laura un Kaja metās pa labi uz kāpnēm, kas veda uz meiteņu spārna trešo stāvu. Kajai ar kreiso roku ik pa brīdim atbalstījās pret akmens margām, jo īsais sprintiņš no Atilas namiņa līdz galvenajai ēkai viņu bija atstājis galīgi bez elpas.

— Ap pusnakti es aizlavīšos uz bibliotēku, vai tu nāksi līdzi, Kaja? — Laura vaicāja.

— Vai tad tev vēl nepietiek? — draudzene aizelsusies tusnīja.

— Priecājies, ka Atila Morduks tevi nenoķēra. Tu izspruki tikai par mata tiesu.

Laura pasmīnēja. — Zinu. Tomēr es izspruku. Un kādēļ lai man nepaveiktos arī bibliotēkā?

Kaja nogrozīja galvu. Kā Laura varēja būt tik ietiepīga? Kāpēc viņai visādā ziņā vajadzēja izaicināt likteni? Kāpēc pilnīgi veltīgi vajadzēja līst briesmās? Kaja ro vienkārši nespēja aptvert. Beigu beigās internāta audzēkņiem bija stingri aizliegts uzturēties bibliotēkā ārpus darba laika. Kvintuss Tumšickis taču nepārprotami bija to atgādinājis. Vai tiešām Laura nesaprata, ko tas nozīmē?

— Un ja viņi tevi tomēr noķers? — Kaja jautāja. — Tu taču zini, kas tad notiks.

Taču Laura tikai atmeta ar roku. — Tu gluži nevajadzīgi raizējies, Kaja. Kurš gan mani sāks tvarstīt? Pusnaktī taču visi guļ. Arī skolotāji. Turklāt neviens jau nezina, kas man padomā.

Atskanēja aši soļi, un pa kāpnēm nodrāzās misters Vēsais. Viņš tik traki steidzās, ka lēca pa diviem pakāpieniem uzreiz. Ieraudzījis meitenes, viņš uzsmaidīja Laurai.

— Uzmanieties! — viņš neapstādamies tām čukstus uzsauca.

— Rozīgā Taksa te kaut kur ložņā apkārt. — Tai pašā mirklī viņš jau hija pazudis.

Kaja un Laura izbijušās saskatījās.

— Vai tad jau ir desmit? — Kaja jautāja.

— Nav ne jausmas. — Laurai arī nebija līdzi pulksteņa.

Beidzot viņas bija tikušas līdz trešajam stāvam. Laura piesardzīgi nopētīja garo gaiteni, kas veda uz meiteņu istabu. Nebija ne dzīvas dvēseles. Arī Rebekas Taksas ne.

It neviena.

Griestu apgaismojums piešķīra gaitenim omulīgu gaišumu. Bruņinieku ietērpi tumšajās nišās tagad neizskatījās tik draudīgi kā nakts vidū.

Meitenes iegāja gaitenī un klusi steidzās uz savu istabu. Viņu soļus gandrīz nevarēja saklausīt. Mērķis jau bija turpat vai sasniegts, kad viņas piepeši šausmās sarāvās. Kā no zemes izlīdusi, viņu priekšā pēkšņi stāvēja Taksa, aizšķērsodama ceļu. Acīmredzot viņa bija uzglūnējusi aiz kāda bruņutērpa.

Kaja bailīgi paskatījās Taksā. Laura turpretim raudzījās grīdā.

Skolotāja kā vienmēr bija ģērbusies rozā. Viņas rudie sīkspro-gainie mati atgādināja mazas čūskiņas, kas savijušās ap galvu. Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un vēsi nopētīja abas meitenes. — Labvakar, dāmass.

— L... l... labvakar, — Kaja stostījās.

Taksa atbīdīja žaketes piedurkni un paskatījās pulkstenī. Pierē viņai izveidojās domīgas krunciņas. —Jumss ir paveiciess, — viņa konstatēja. — Vēl divasss minūtesss, un es diemžēl būtu ssspiessta par jumss ziņot doktoram Tumšickim.