Laura un Avanterras noslēpums

Iedegās lampas pie griestiem. No pēkšņās gaismas Laurai apžilba acis, un viņa tās uz mirkli samiedza. Tad ieraudzīja skapīti. Tas stāvēja pie sienas, pāris soļu no galda, gandrīz vai pusotru metru augsts un ar divām šaurām, pītām durtiņām. Tas bija Amālijas Brēzelzamas jaunkundzes, Rāvenšteinas bibliotekāres, skapītis. Viņa tur mēdza iekārt jaku vai mēteli un nolikt cepuri. Un vēl glabāja tur arī savu personisko mantību.

Laura steidzās turpu. Par laimi, tas nebija aizslēgts. Viņa spēji atrāva durtiņas. Kreisajā pusē bija ierīkoti pieci plauktiņi, kas bija piebāzti ar visām iespējamām lietām. Labajā pusē atradās apģērbiem domāts stienis, kur uz diviem pakaramajiem karājās vecmodīga vilnas jaka ar ādas ielāpiem uz elkoņiem un neglīrs puķains priekšauts.

Laura ātri ielocījās starp abiem apģērba gabaliem un aizvilka durtiņas. īstajā laikā, jo balsis jau tuvojās.

Laura piespieda acis pavisam tuvu pie ciešā durvju pinuma un paraudzījās, kas notika ārā. Režģotais raksts gan aizsedza skatienu, tomēr viņa tūdaļ pazina abus nācējus: Kvintuss Tumšickis un Rebeka Taksa.

Abi tumsas piekritēji stāvēja ejā kādus četrus metrus no Lauras slēptuves un, kādu meklēdami, pārlūkoja bibliotēku. Acīmredzot viņi nevienu nespēja atrast, jo Tumšickis jautājoši pavērās Rozīgajā Taksā.

— Vai esi pārliecināta, ka Laura Leandere taisījās uz šejieni?

Skolotājas seja sadrūma. — Abssolūti pārliecināta! — viņa nosvepstēja. Varēja noprast, ka viņa par šo jautājumu bija manāmi apvainojusies. — Domu lassīššanā mani tik viegli nevar apvesst ap sstūri. To gan tev vajadzēja zināt, Kvintusss!

Doktors Tumšickis mierinoši uzlika roku viņai uz pleca. — Es jau neko nesaku, Rebeka. Vienkārši paskatīsimies — varbūt viņa kaut kur paslēpusies, kad izdzirda mūs nākam.

Skolotāji devās katrs savā virzienā. Tumšickis pārmjeklēja vienu bibliotēkas pusi, bet Rozīgā Taksa — otru.

Laura saspringti sekoja katrai viņu kustībai. Skapītī jau bija kļuvis siltāk. Gaiss bija smacīgs, un Ķelnes ūdens Nr. 4711 aromāts, kas nāca no Amālijas Brēzelzamas jakas, sāka kņudināt degunu. Tomēr viņa neizlaida skolotājus no acīm.

Pieaugušie nesteidzīgi izstaigāja visas ejas un uzmanīgi paskatījās starp grāmatām un zem galdiem. Viņi iebāza galvas pat aiz aizkariem, kas sniedzās līdz grīdai, — viss velti.

Laura pasmīnēja, ieraudzījusi, ka Tumšickis un Taksa bija beiguši meklējumus un piebiedrojās viens otram tieši viņas slēptuves priekšā. Viņa aizturēja elpu. Meitene svīda, un degunā kutēja arvien vairāk.

— Man žēl, — Tumšickis sacīja, — bet neesmu uzgājis ne mazākās pēdas.

— Ssassodītss! — Rozīgās Taksas balsī skanēja dusmas, un tā atkal sāka līdzināties čūskas šņākšanai. — Vai nu essam atnākušši par vēlu, un viņa jau ir aizgājussi, vai arī viņa pārdomājussi.

Tumšickis saviebās. — Varbūt tev arī taisnība, — viņš noteica. — Vai neizdibināji, ko viņa te grasījās meklēt?

Taksa īgni papurināja galvu. Viņas acis ļauni iedzalkstījās.

— Nē, — viņa nošņācās. — Tā sīkaļa mācāss ātrāk, nekā biju domājussi. Parādāss rezultāti sstundām, ko viņa apguvussi pie tās padauzass!

— Velns un elle! — Tumšickis dusmās piecirta pret grīdu labo kāju. Viņš savilka rokas dūrēs un ar sparu ievilka pa plauktu, kas stāvēja viņam līdzās. Tas viegli sašūpojās, un grāmatas plauktos sagāzās. Laura dzirdēja, ka direktora vietnieks piepeši ieklepojās un tvēra pēc gaisa, tad viņš iebāza roku kabatā, izvilka mazu flakoniņu un iepūta mutē astmas zāles. Kad viņš atkal pievērsās kolēģei, Laura pēkšņi ievēroja, ka viņam mainījusies acu krāsa.

Tās kvēloja sarkanas!

Sī parādība gan ilga tikai kādu sekundes daļu, bet Laura bija pārliecināta, ka nebija maldījusies — Kvintusa Tumšicka acis bija bijušas sarkanas.

Sarkanas kā elles liesmas.

Tumšās varas kalps vērīgi noskatījās Taksā. — Mums katrā ziņā kaut kas jāuzsāk pret šo skuķi! — viņš dzedri noteica. — Viņa izjauc mūsu plānus!

— Tu taču zini, ka tā nevar, Kvintus. Ssenie likumi mums aizliedz rīkotiess pret pretiniekiem, kuri vēl tikai mācāss. Beigu beigāss arī ssargātāji ievēro šo noteikumu. Turklāt...

Viņa apklusa un pienāca tuvāk Tumšickim. Pavērās viņā ar gandrīz vai maigu skatienu un mierinoši noglāstīja viņam roku.

— Turklāt līdz ziemas saulgriežiem ir palikušas tikai pāris dienas, un līdz tam viņa pie labākās gribas nevarēs atrast kausu!

Tumšickis nikni nošņaukājās. Tad sparīgi papurināja galvu.

— Man tas nedod nekādu drošību! — Tagad viņš nudien bija pārskaities. — Esam gandrīz jau sasnieguši mērķi, un tagad uzvaru vairs nevar likt uz spēles — nekādā gadījumā! Un tāpēc, Rebeka, mums nav citas izvēles kā novākt viņu no ceļa!

Laura sastinga. Nē! Viņš taču to nevarēja domāt nopietni! Viņi taču nevarēja Lauru vienkārši... novākt?!