Laura un Avanterras noslēpums

Kajas pasaulītē atkal valdīja saulains laiks, un draudīgo matemātiku saldināja krējumainā masa. Taču Laura žigli ielēca ziemas zābakos, uzvilka vējjaku un uzlika adīto cepuri. Tad viņa izsteidzās no istabas.

Brauciens ar Persija drebulīgo Peugeot nevilkās ilgi. Jau pēc piecām minūtēm viņš parādīja pagriezienu, nobrauca no šosejas un iegriezās šaurā celiņā, kas veda uz savrupu zemnieka sētu. Ne tuvu, ne tālu nebija redzama neviena cita māja.

Laura pārsteigta paskatījās fizkultūras skolotājā. — Vai šinī sētā dzīvo tavs zirgs?

Persijs noslēpumaini pasmaidīja. — Pacetību, mīļā Laura, rikai pacerību!

Staļļa priekšā stāvēja zirgu transportam domāts kravas auto. Persijs apstājās tieši tam blakus, izslēdza motoru un izkāpa ārā.

Laura arī izkāpa no automašīnas. Viņa aizcirta durvis un sekoja Persijam, kas mērķtiecīgi devās uz staļļa durvīm. Jau no tālienes Laurai degunā iesitās siltais zirgu un pakaišu smārds. Uzreiz ienāca prātā Viesulis, un meitenes sirdi pārņēma vieglas ilgas.

Staļļa durvīs stāvēja kāds vīrs. Viņš ar baudu sūca mutes kaktiņā iesprausto pīpi. Svina pelēkajās pēcpusdienas debesīs pacēlās dūmu mākonīši. Laura viņu tūliņ pazina — Kastors Dītrihs, tas pats zemnieks, pie kura viņa turēja Viesuli.

— Jūs? — viņa pārsteigta uzrunāja paveco vīru. — Kāda sagadīšanās! Ko jūs te darāt?

Laba un slikta laika ārdētā zemnieka seja savilkās laipnā smaidā. — Labdien, jaunkundzīt, — viņš sveicienāja. — Vai mēs tā kā būru pazīstami?

Laura pārsteigta viņā noraudzījās. — Domāju gan. Protams, ka mēs esam pazīstami. Jūs esat zemnieks Dītrihs...

— Pareizi, — vīrietis smaidot viņu pārtrauca.

— Un mans zirgs stāv jūsu stallī!

— Tas arī pareizi! — viņš atzina, un Laura vēl vairāk apjuka.

— Tad jau jums mani arī jāpazīst! — viņa, mazliet apmulsusi, pašūpoja galvu.

Nevarēja būt, ka Dītrihs viņu būtu aizmirsis! Tik vecs taču viņš vēl nebija, un slimības pazīmes arī viņam vēl nebija novērotas. Tad piepeši viņai radās aizdomas. Viņa piemiedza acis un neuzticīgi palūkojās zemniekā.

— Varbūt gribat mani tikai paķircināt?

Vīrietis izņēma pīpi no mutes un no sirds iesmējās. — Nē, to nu gan ne. Kāpēc gan?

— Tad taču jūs zināt, ka mani sauc par Lauru Leanderi?

Zemnieks papurināja galvu. — Nē, to es nezināju, — viņš gluži nopietni atteica. — Un redzējis tevi es arī nekad neesmu.

— Bet...

Laurai vajadzēja dziļi ieelpot. Viņa vairs nesaprata, kas notiek pasaulē. Meklējot palīdzību, viņa pavērās Persijā Valjantā, kurš, viltīgi smaidīdams, bija sekojis sarunai. — Kādu teātri mēs te spēlējam? — viņa vaicāja, maķenīt noskaitusies. — Vai nu jūs abi mani nesat cauri, vai arī es pati esmu galīgi aptaurēra.

— Tāda nu tu noteikti neesi! — No staļļa atskanēja pazīstama vīrieša balss. — Un cauri arī tevi neviens nenes.

Laura pārsteigta pagriezās un ieraudzīja vīrieti, kurš iznāca no staļļa tumsas.

Tas bija — Kastors Dītrihs.

Lauras acis izbrīnā iepletās. Viņas priekšā stāvēja zemnieks Dītrihs, šaubu nebija, ber —veselos divos eksemplāros. Abi vīrieši, kas stāvēja staļļa durvīs, bija tik līdzīgi kā divas ūdens piles. Pat pīpes bija gluži vienādas.

Tas Dītrihs, kurš nupat bija iznācis no staļļa, viņai laipni pamāja. — Sveika, Laura! Iepazīsties ar manu brāli — mans dvīņubrālis Nikodēms!

Noskaitusies par savu neattapību, Laura noskurināja galvu. Tad ar plaukstu piesita sev pie pieres. — Ak kungs! — meitene novilka. — Kā es varēju būt tik dumja!

Kastors Dītrihs saprotoši pasmaidīja. — Neniknojies nu, Laura. Tu neesi pirmā, kas mani sajauc ar Nikodēmu. Bet — vai tu negribi apraudzīt stalli?

Laura jautājoši paskatījās Persijā. Galu galā viņš bija ras, kurš meiteni bija atvedis šurp. Un varbūt viņš nemaz negribēja doties iekšā stallī?

Tomēr Persijs tikai uzmundrinoši pamāja. — Nu, prrotāms, Laura. Mēs taču tikai un vienīgi šī iemesla dēļ devāmies uz šo jauko vietu.

Ja jau, tad jau!

Laura jau gribēja ieiet stallī, kad piepeši kaut ko sajuta. Viņa ievilka elpu un paošņāja gaisu kā uzmanībā sasprindzis dzīvnieks. Un drošības pēc vēl vienu reizi. Nē, viņa nebija maldījusies — patiešām, smaržoja pēc sniega! Turklāt temperatūra bija gandrīz plus astoņi grādi un laika ziņās tika stāstīts par zema spiediena apgabalu, kam turpmākajās dienās vajadzēja nest lietu.

Kā gan es, sasodīts, varu ar tādu prognozi saost sniegu, viņa brīnījās. Meitene uzmeta jautājošu skatienu Kastoram Dītriham.

— Vai jūs arī saožat?

— Ko tad?

— Ka būs sniegs?

Taču Kastors Dītrihs tikai papurināja stūraino galvu. — Nē. Es neko nesaožu. — Viņš paskatījās dvīņubrālī. — Un tu?

Bet arī Nikodēms Dītrihs papurināja galvu. — Nē, Kastor. Es arī nejūtu sniegu.

Viņš, paraustījis plecus, pievērsās Laurai. — Žēl, bet tu būsi kļūdījusies!

— Mhm, — meitene tikai norūca. Turklāt Laura bija gluži droša — gaisā manāmā smarža viņai stāstīja, ka drīz snigs. Viņa domīgi iegāja stallī.

Iekams Laura vēl bija ieraudzījusi Viesuli, viņa pazina tā bu-bināšanu. Tā skanēja no pēdējā steliņģa. Tas bija viņas Viesulis — pilnīgi noteikti!

Laura metās pie viņa.