Laura un Avanterras noslēpums

Sēra purvs Alienorai bija labi zināms. Tā bija robeža starp Zelta zemi, viņas tēva hercogisti, un Tumsas hercoga valstību, un no tā vairījās visi, kas vien bija pie pilnas saprašanas. — Vājprāts, Alarik! Purvs taču ir aprijis ikvienu, kas uzdrošinājies tajā ieiet. Protams, ja tam nabadziņam dzīvību jau iepriekš nebija atņēmuši indīgie sēra tvaiki.

Kamēr Bučmūlis izpleta spārnus, lai nolaistos zemē un atkal paņemtu ābolu, Alariks nopietni paskatījās māsā. — Saproti jel — tieši tā ir mana izdevība. Tieši tāpēc Tumsas cietokšņa mūrus, kas atrodas pie purva, gandrīz vai neapsargā!

— Un kāds tev no tā labums? — raizēs par brāli Alienora pacēla balsi. — Tu līdz mūrim vispār netiksi, ja mēģināsi šķērsot purvu!

Alariks papurināja galvu. — Ir takas, kas ved cauri. Silvānam pat vairākas reizes izdevies sveikā izkļūt cauri purvam.

— Silvānam?

— Jā. Meža skrējējam. Atceries, viņš vairākas vasaras pavadīja tēva pilī. Es bieži ar viņu klaiņāju pa mežiem un laukiem, un Silvāns man daudz ko iemācīja, kas, dzīvojot dabā, var noderēt.

— Vai viņš tev parādīja ceļu caur purvu?

Alariks neatbildēja.

— Es gribu zināt, vai viņš tev parādīja ceļu cauri purvam? — Alienorai zuda pacietība.

Ieročnesējs saminstinājās. — Nē. Bet viņš man sīki un smalki izskaidroja. — Viņš ar rādītājpirkstu piesita pie pieres. — Tur iekšā tas palika tikpat kā kartē.

Alienora jau gribēja kaut ko atcirst, tomēr izlēma labāk paklusēt. Tam nebūtu nekādas jēgas. Viņa pazina brāli. Viņš varēja palikt pie sava kā ietiepīgs ēzelis. Ja jau bija ko ieņēmis galvā, tad citi nevarēja viņu pārliecināt. Un viņa jau nepavisam!

Meitene dziļi ieelpoja un izelpoja, un viņas sejā parādījās šaubas. — Pieņemsim, ka tev patiešām izdosies nokļūt sveikam un veselam līdz Tumsas cietoksnim — un ko tu tur grasies darīt?

— Tas taču skaidrs kā diena, vai ne? — Alariks pavicināja rādītājpirkstu Alienoras sejas priekšā. — Tumsas spēki ir mums nolaupījuši kausu, tātad Tumsas cietoksnī ir kāds, kurš zina, kur paslēpts kauss!

— Un tālāk?

— Ja man izdosies slepus viņos noklausīties, tad varbūt man paveiksies arī uztvert kādas norādes par slēptuvi.

— Var jau gadīties, bet tas ir pārāk bīstami, — Alienora čukstēja un lūdzoši pavērās brālī. — Nedari to, Alarik, es tevi lūdzu!

Alariks, ne vārda neteicis, raudzījās ārstniecības augu dobēs.

— Tad tavs lēmums ir negrozāms? — Meitenes vārdus gandrīz vai nevarēja saklausīt.

Ieročnesējs apņēmīgi paskatījās māsā. —Jā. Un neviens mani nespēs pārliecināt no tā atkāpties.

Alienora norija siekalas, acīs mirdzēja asaras. — Vai es nevaru tev kaut kā palīdzēt?

— Jā. — Alariks noņēma no pleca svūpiju un pasniedza to māsai. — Lūdzu, pieskati Bučmūli, kamēr es būšu projām. Un vēl...

Viņš apklusa un, mirkli padomājis, turpināja: — Kolīdz iestāsies nakts, es aizlavīšos — un man ļoti palīdzētu, ja tu it nevienam nestāstītu par maniem nodomiem. It nevienam, vai dzirdēji? Un nepavisam jau ne Paravainam. Ja viņš uzzinās par manu plānu, uzreiz liks mani atvest atpakaļ!

Laura un Persijs zirgu mugurā joņoja pār paugurainā apvidus laukiem un pļavām. Persija Zalamāram piemita tikpat nevaldāma enerģija kā Lauras Viesulim. Kolīdz jātnieki bija atlaiduši pavadas, tā abi kumeļi metās trakos aulekšos. Šķita, ka viņi savā starpā alkst noskaidrot, kurš ātrāks. Lēcieni kļuva arvien garāki, un temps — arvien straujāks. Beigās tas kļuva tik mežonīgs, ka Persijam nācās iejaukties.

Viņš pievilka pavadu, un arī Laura apvaldīja savu zirgu. Sākumā Viesulis pretojās jātniecei. Viņš protestēdams nosprauslojās, bet tad padevās un pārgāja soļos. Abi sirmji sānu pie sāna klidzināja pa šauru lauku ceļu, šūpodami savus jātniekus.

Laura vēroja apvārsni, kur pelēkās ziemas debesis gandrīz bez pārejas saplūda ar pelēko ainavu. Tālumā bija sacēlušies miglas plīvuri, rie biezā kārtā slīdēja pāri laukiem, ieturēdami kursu uz Rāvenšteinas pili, kas pacēlās uz tuvākā pakalna.

Piepeši Laura atkal sajuta sniega smaržu.

Savādi, viņai ienāca prātā. Tik silts un vēl laika prognoze — viss liecina, ka sniegs nav gaidāms. Un migla vēl samazina šo iespēju. Un tomēr es gandrīz vai skaidri sajūtu sniega smaržu. Tam taču jābūt kādam iemeslam?

Laura nespēja atrast saprātīgu izskaidrojumu. Tālīnie miglas vāli viņā rosināja citas domas. Viņa izstāstīja fizkultūras skolotājam, kā naktī bija bibliotēkā meklējusi miglu.

Kad viņa bija beigusi, Persijs uzmeta viņai pārmetošu skatienu. — Tava vieglprrātība ir prrātam neaptverrama, Laura, — viņš pārmeta meitenei. — Man piemetas sirrdsklauves, kad iedomājos, cik vieglī abi tumšie tev varējā novākt!

— Zinu, Persij. — Laura pazemīgi sacīja. — Bet ko tad man vajadzētu darīr? Tētis noteikti nebūtu pieminējis miglu, ja vien tas nebūtu bijis traki svarīgi. Vai rev tā neliekas?

Persija sejā atspoguļojās pārdomas. — Tāda iespēja pastāv gan. Taču Mariuss diemžēl nepaguva sniegt kaut vai sīku norradī. Tādējādi viņš tev būt’ aiztaupījis meklējumu lielās pūles un vēl daudz ko!

— To viņš noteikti būtu izdarījis, — Laura atteica, sejā ievel-koties sāpīgam vaibstam, — taču viņam vairs nebija laika.