Laura un Avanterras noslēpums

— Man jau arri ta liekas, bet tas mums neko nelidzēs! — Viņa sejā atspoguļojās neziņa. — Jo, ja jau turramies pie patiesībās, tad arrī man trrukst padoma. Bibliotēka irr milziga, un es tev nevarrū neko ieteikt, kurr meklēt šo miglu.

Laura viņā domīgi noraudzījās. Parasti tik pašpaļāvīgajā zēniskajā Persija sejā bija iegūlusi nopietnība, un viņai tapa skaidrs, ka skolotājs nudien nezina padomu.

Nepārmīdami ne vārda, viņi jāja tālāk. Žūžoja viegls vējiņš, varēja dzirdēt zirgu sprauslošanu, ādas zirglietu čīkstēšanu un iemauktu klinkstēšanti. Tālumā nokraucās krauklis, un mēkšķīgi ierējās lapsa.

Laura bija iegrimusi dziļās domās. Un ko man tagad darīt, viņa prātoja. Ja jau Persijs man nespēj palīdzēt, kurš tad? Un kas notiks, ja es to migliņu patiešām neatradīšu?

Nāsīs atkal iecirtās spēcīga sniega smarža — un piepeši viņai viss kļuva skaidrs.

Pareizi — tas bija risinājums!

Viņa satraukti pievilka zirdziņa pavadu un starojoši uzsmaidīja Persijam. — Skaidrs! Bet, protams! Es zinu, Persij. Es zinu, kā atrast miglu!

Persijs arī apturēja savu zirgu un pārsteigti viņā pavērās.

— Tu zini?

Laura pamāja un iebelza sev ar plaukstu pa pieri. — Bez šaubām! Cik muļķīgi, ka mēs agrāk neiedomājāmies!

Persijs, saraucis pieri, nopētīja meiteni. Tad viņš piepeši atskārta, kas Laurai padomā. — Nē, nē un velrreiz nē! Izmet to no savas glītās galviņas, Laura! Tavas spējas vēl nav tiktāl nobrrie-dušas, lai tu varretū doties sapņu ceļojumā. Tev uzglūnēs parrāk lielas brriesmas, lai es varrētu uzņemties šo lielo atbildību!

Laura sašutusi piepūta vaigus un nobolīja acis. — Ak kungs, Persij!

Fizkultūras skolotājs papurināja galvu un nopietni paraudzījās viņā. — Neaizmirrsti, Laura, — tu vēl esī tikai mācekle un tev aiz mugurras irr tikai niecīgs gabaliņš no garrum garra ceļa.

Laura nicīgi nošņaukājās. — Jā gan. Bet es jau esmu pilnībā izņēmusi cauri profesora Mēbiusa Miedziņa grāmatu!

— Tā irr tikai theorrīja!

— Labi! Bet pirmie vingrinājumi man izdevās vienkārši lieliski. Tu taču pats teici, Persij!

Skolotāja seja satumsa. — Neiedomājies, ka glaimojot varresī manī aptīt ap pirrkstu! Tu tāpat nesaņemsi manu piekrrišanu.

Laura jau grasījās kaut ko sparīgi atcirst, bet tad savaldījās. Tas neko nedos, viņai ienāca prātā. Persiju tā nevarēs piespiest mainīt domas. Jāmēģina viņu pārliecināt citādi.

— Un ko tad, ja bez šīs miglas mēs nevarēsim atrast Apskaidrības kausu? — viņa vaicāja, cenzdamās runāt rāmā balsī.

Persijs domīgi pacēla uzacis. — Šāda iespēja ir visnotaļ rreāla. Un tā līdzinātos trragedijai.

Viņš kādu brīdi klusēja un, iegrimis domās, skatījās uz priekšu.

Kad viņš turpināja, Laurā atkal pamodās cerība.

— Man šķiet, ka ir vēl vienā prroblēma, Laura, — mēs gan zinām, ka Mariuss miglu irr paslēpīs bibliotēkā, bet diemžēl nav zināma ne diena, ne stunda...

— Ir gan! — Laurai iekrita prātā. — Viņš man teica, ka tik tikko paguvis to noslēpt, iekams viņi tēti notvēruši. Tai jābūr dienai, kad viņš pazuda.

— Ziemas saulgrriežu dienai, tu domā?

— Tieši tā! Un, tā kā viņš vēl bija vakariņās, tas būs noticis vēlāk. Turpmākajās stundās vai naktī.

— Un ja nu tu maldies?

— Es nemaldos, Persij. Pilnīgi noteikti ne. — Laura lūdzoši palūkojās fizkultūras skolotājā. Taču viņai par vilšanos viņš vēlreiz papurināja galvu.

— Nē, Laura, tāpat nekas neiznāks. Vienkarrši pārrāk daudz rriska. Tu taču zini, ka no sapņa pats saviem spēkiem tik ārrri nevarr rikr laukā. Un, nokļūstot nopietnās brriesmās, tev tas maksās dzīvību!

Laura juta kaklā sakāpjam kamolu. Viņa noklepojās un uzmeta Persijam Valjantam izmisušu skatienu. Meitene bija tuvu asarām. — Ļauj man vismaz pamēģināt! — viņa lūdza. — Tikai vienu vienīgu reizīti. Turklāt tu būsi tepat pie manis un varēsi raudzīties, lai man nekas nenotiek.

— Es varrēšu uzmanīt rikai ravū kerrmeni, kas paliks tagadnē. Bet to, kas notiks arr tavu sapņū telū, es nespēšu ietekmēt ne mazākajā mērrā!

Laura norīstījās. Viņai bija skaidrs, ka ielaižas ārkārtīgi bīstamā pasākumā. Bet vienalga, viņa prātoja. Man, vienalga, jāmēģina.

Man vienkārši jāmēģina!

— Lūdzu, Persij! — viņa čukstēja. — Lūdzu!

Fizkultūras skolotājs klusēdams raudzījās meitenē. Viņa gaišzilajās acīs vīdēja liela nopietnība.

— Lūdzu, Persij! — Laura lūdzoši atkārtoja.

Beidzot Persijs Valjants padevās. — Labi, lai tā arrl būtu! Bet tikai tad, ja tu man kaut ko svēti apsolīsi: lai kas tev, ceļojot laikā, arrī neatgadītos, tu nekādā ziņā nedrrikstī iejaukties. Norrunats?

— Norunāts!

Viņi izlēca no segliem, piesēja zirgus pie nokrituša koka kailajiem zariem, kurš bija izgāzts pēdējo dienu vētrās, un apsēdās uz resnā stumbra. Fizkultūras skolotājs caururbjoši paskatījās savā skolniecē.

— Tu dodies ārrkarrtīgi ielās brriesmās, Laura, — viņš vēlreiz brīdināja. — Rrīkojies, cik uzmanīgi vien iespējams, jo uz spēles irr likta tava dzīvība.