Laura un Avanterras noslēpums

Laura atviegloti ļāva no plaušām izplūst aizturētajai elpai. Viņa izslējās — un ar elkoni no plaukta izgrūda biezu grāmatu. Tā nokrita zemē, ar troksni atsizdamās pret koka dēļiem. Skaņa atbalsojās nakts klusumā kā pistoles šāviens.

Trešais bruņinieks tūdaļ apgriezās un, zobenu izvilcis, iegāja bibliotēkā. Viņš mērķtiecīgi devās pie plaukta, aiz kura bija paslēpusies Laura. Mirkli vēlāk viņš jau bija atklājis trīcošo meiteni. Ar triumfējošu smaidu viņš noliecās pie Lauras.

Laura pavērās augšup, un viņu pārņēma neizmērojamas šausmas. Acs! Bruņiniekam pierē bija trešā acs, kas raudzījās tikpat nikni kā abas parastās acis. Laura soli pa solim atkāpās — bet tad tālāk ceļa vairs nebija. Viņa stāvēja ar muguru pret sienu.

Trīsacainais briesmonis nekustīgi raudzījās Laurā. Ari viņa nenovērsdamās skatījās pretī un gaidīja nāvi.

Taču bruņinieks nekur nesteidzās. Šķita, ka viņš izbauda meitenes nāves bailes. Nopētījis upuri ar nicinošu skatienu, viņš atplauka ņirdzīgā smīnā. Tad pacēla zobenu nāvīgam triecienam.

— Nē! — Laura lūdzās. — Nē, nevajag! Lūdzu, nevajag!

Bet tas viss neko nelīdzēja. Melnais bruņinieks cirta. Asmens zibsnīdams pāršķēla gaisu — kad meitene izkūpēja kā nebijusi un pazuda bez pēdām.

Zobena asmens trāpīja sienā līdzās asējumam, kurā bija attēlotas vecās kapenes. Nošķīda dzirksteles, un no mūra atšķēlās gabals dūres lielumā, kas rībēdams nokrita zemē. Karotājs, neko nesaprazdams, blenza tukšā gaisā. Izskatījās, ka viņš nebija aptvēris to, kas tikko bija norisinājies. Turklāt viņš taču bija redzējis Lauru pats savām acīm — pat ar visām trim.

Laura redzēja tikai nolīstam gaismu. Tā staroja tik spoži, ka viņa apžilba. Tad starojums kļuva blāvāks, un meitene saskatīja tumšas aprises. Tās bija izplūdušas, tomēr ieguva arvien skaidrāku formu. Lauras ausis kā no tālienes sadzirdēja klusas skaņas. Viņa vēl joprojām nespēja saprasr, kāds troksnis tas bija, bet tas arvien pieņēmās spēkā. Visbeidzot viņa izdzirda balsi.

— Laura, — balss lūdzās, — nu, lūdzu, Laura, pasaki taču kaut ko!

Meitene atvēra acis — un raudzījās Persijam taisni sejā.

Jaunais vīrietis bija nobālējis un vērās viņā, ārkārtīgi norūpējies. — Vai ar tevi viss kārtībā? Viss labi? Kas noticis? Saki taču kaut ko! — viņš apbēra meiteni ar jautājumiem.

Laura piecēlās sēdus un apjukusi paskatījās visapkārt. Bija gaiša pēcpusdiena, un viņa sēdēja un izgāzta koka stumbra. Viesulis un Zalamārs bija piesieti un rāmi skrubināja kailos zarus. Persijs sēdēja viņai pretī.

Laura pārsteigta samirkšķināja plakstiņus. Kā gan viņa bija tikusi uz šejieni? Un ko te darīja Persijs un zirgi? Kādu brīdi Laura nespēja atcerēties, kas noticis, ber tad viņai viss atausa atmiņā: viņai patiešām bija izdevies ceļojums sapnī! Viņa gan nezināja, kā bija atgriezusies tagadnē. To varēja rikai nojaust. Meitene nedroši paraudzījās Persijā.

— Vai tu... atvedi mani atpakaļ no sapņa?

Gaišmatainais puisis pamāja. — Prrotams. Tava žēlabainā

kunkstēšana aizkustināj’ manu sirrdi, un seja izskatījās tā, itin kā tu stāvētu pie nāves vārtiem!

Laura domīgi skatījās uz priekšu. Atmiņas par piedzīvotajām šaušalām bija skaidri lasāmas viņas sejā.

— Tas bija tik šausmīgi, Persij. Es vājprātīgi pārbijos un jau domāju, ka būs vien jāmirst. — Atcerēdamās to, viņa nodrebēja.

— Daudz nudien netrūka!

— Un tālāk? — Persijs raudzījās viņā saspringti. — Vai lielā dēka, kurrā tu ielaidies, vismaz vainagojās panākumiem?

— Jā! — Laura pamāja, nespēdama pateikt neko vairāk. Viņu bija pārņēmis svina smags nogurums, locekļus bija pametuši visi spēki. Viņa bija pārgurusi. Pavisam pārgurusi. Vēl ļaunāk nekā pēc desmit kilometru skrējiena. Meitene žāvājās un žāvājās, tik tikko spēdama noturēties taisni.

Viņa apjukusi paskatījās Persijā. — Kas ar mani īsti notiek? — viņa vaicāja, un katrs vārds prasīja neizsakāmu piepūli. — Es pēkšņi jūtos tik nogurusi. Traki nogurusi.

— Zinu, Laura. Un to es pastāstījū jau mūsu pirrmajā nodar-rbibā. Arī Mēbiuss Miedziņš šai parrādībai velta veselu nodaļu savā grāmatā, kā tev vajadzetū atcerēties: katrs ceļojums caurri laika dzīlēm prrasa neizmērrojamu spēku patēriņu, pēc atgrrie-šanās iegrrūžot cilvēku pilnīgā pārrgurrumā. Tāda nu rreiz irr cena, ko mums, sapņu ceļotājiem, nākas maksāt parr šo ārrkārrtējo spēju.

Laura viņā vairs īsti neklausījās. Viņai bija tikai viena vienīga vēlēšanās — gulēt! Tikai izgulēties!

Persijam Valjantam vajadzēja palīdzēt viņai tikt seglos. Saviem spēkiem viņa tajos nebūtu iesvempusies. Jājot atpakaļ, Laura cieši ieķērās seglu lokā. Tomēr viņa bīstami līgojās šurpu turpu. Arī Viesulis laikam juta, ka jātniece bija krietni zaudējusi spēkus. Sirmis uzmanīgi lika kājas, cenzdamies izvairīties no pārlieku straujām kustībām. Tomēr meitene noteikti būtu nokritusi no zirga, ja skolotājs nebūtu jājis cieši blakus un ik pa brīdim viņu pabalstījis.

Kad viņi bija atgriezušies pilī, Persijs gribēja pavadīt Lauru līdz viņas istabai. Taču viņa pretojās. Es vairs neesmu bērns, meitene domāja. Ir jau labi, ka viņš mani atbalstīja līdz kāpnēm, bet gan es tālāk tikšu viena!