Laura un Avanterras noslēpums

Alienora nobālēja. — Vai Alariku? — viņa vaicāja.

— Skaidrs, ka Alariku, kuru tad vēl?

— Tas... nu... ziniet... — Viņa bezpalīdzīgi pavērās bruņiniekā.

— Baidos, ka tas neizdosies.

— Nē? — Paravains bija acīm redzami pārsteigts. — Kāpēc rad ne?

— Jo... tāpēc, ka...nu... — meitene stostījās.

— Ko tad? — bruņinieks nepacietīgi uzstāja.

— Jo... jo viņš jau ir aizgājis gulēt un noteikti ir aizmidzis. — Skolnieces sejai pārslīdēja atvieglots smaids.

— Vai tiešām? — Paravains izbrīnīts sarauca pieri. — Jau tik agri?

Alienora uztraukusies pamāja.

— Nu, tad jau neko. — Bruņinieks rezignēti paraustīja plecus.

— Bet rīt no rīta pavisam agri atsūti viņu pie manis, vai saprati? Man viņam kas svarīgs sakāms!

17. nodaļa SLĒPTUVE BIBLIOTĒKĀ

Klasē valdīja tāds klusums, ka varēja dzirdēt nokrītam ūdens lāsi. Neizdvesdami ne vārda, septītās klases skolēni svīda pie matemātikas kontroldarba. Dzirdama bija rikai klusa papīra čaukstēšana, pildspalvu švīkstoņa, steidzoties pāri kontroldarba lappusēm, un Rebekas Taksas augsto papēžu klaudzoņa pa koka dēļiem. Matemātikas skolotāja lēnām pastaigājās starp solu rindām. Kā ērglis medībās viņa šad tad pagrieza galvu un pārlaida skatienu skolniecēm un skolniekiem. Lai kur Rebeka arī skatītos, visur bija manāmas tikai domīgas un saspringušas sejas. Dažās bija jaušamas pat panikas un izmisuma pazīmes.

Labi. Ļoti labi!

Rozīgā Taksa gandarīta pasmaidīja. Uzdevumi tātad bija tik grūti, kā viņa bija iecerējusi. Tik grūti, ka lielākā daļa 7. klases varēs ar tiem izmežģīt smadzenes.

Un Laura Leandere jau nu visādā ziņā!

Piepeši skolotājas galva pastiepās gabaliņu augstāk. — Alekssi! — viņa asi nošņācās. — Alekssandr Hāze! Vēl ssīkākaiss mēģinā-jumss, un ar tevi būss cauri, vai saprati?

Hopelis, kā Aleksandru dēvēja klasesbiedri, sēdēja blakus Pumpiņpaulim. Kaut gan matemātikā viņš tika līdzi diezgan sekmīgi un varēja lepoties ar stabilu piecinieku, kontroldarbs viņam sagādāja pamatīgas grūtības. Viņš bija izrēķinājis tikai pusi uzdevumu, un viņam pat sapņos nerādījās, kā tikt galā ar otru pusi. Ticis ķezā, viņš lūkoja nošpikot no blakussēdētāja. Tāpēc viņš arī laiku pa laikam slepus pameta skatienu Pumpiņpauļa lapā, kurš darbu jau bija gandrīz pabeidzis. Pumpiņpaulis, pamanījis, ka kaimiņš grasās norakstīt, sagrieza krēslu slīpi, lapu nobīdīja pie sola kreisās ārmalas, rurklāt vēl aizsegdams to ar roku un plecu, tā ka Hopelim zuda visas izredzes nošpikot. Ja nu vienīgi viņš izstieptu galvu un uzkrītoši noliektos Paulim pāri — bet Taksa, saprotams, ievērotu pat šādas kustības sākumu.

Hopelis likās mierā. Rozīgā Taksa viņam bez kādas žēlastības ieliktu vieninieku, ja vēlreiz pamanītu, ka viņš mēģina “nospiest” — kā viņa parasti sauca norakstīšanu. Viņš nervozi pagrozīja acis un no jauna pievērsās uzdevumiem. Vienlaikus zēns nozvērējās pie nākamās izdevības Pumpiņpaulim krietni sadot pa ādu. Tam stulbajam pielīdējam jāsamaksā par savu egoismu. Un turklāt vēl kārtīgi.

— Klakš. Klakš. Klakš!

Rebekas papēži skanēja kā skaļa pulksteņa tikšķēšana, lēnām soļojot starp solu rindām un tuvojoties Kajas un Lauras galdam.

Laura skolotāju nemanīja. Viņa gandrīz vienaldzīgi blenza uzdevumu lapā. Meitene jutās nogurusi. Bezgala nogurusi. Turklāt pagājušajā naktī viņa bija nogulējusi vairāk nekā divpadsmit stundas. Tomēr no rīta nebija dzirdējusi modinātāja zvanu, un Kajai tikai ar lielām mokām bija izdevies viņu uzbukņīt augšā. Vislabprātāk Laura būtu gulējusi tālāk.

Arī šai mirklī viņai prātā bija tikai gulēšana, tikai un vienīgi gulēt. Matemātikas kontroldarbs, Laurasprāt, varēja ier pie visiem jodiem! Ieskatījusies uzdevumu lapā, Laura pamanīja, ka vēl nav ierakstījusi nevienu atrisinājumu. Kā gan citādi? Viņai nebija ne mazākās nojausmas, kā atrisināt šos stulbos uzdevumus. Viņa pat nesaprata, kādi īsti bija uzdevumu jautājumi. Lauras galvā valdīja pilnīgs tukšums, smadzenes bija kā izdedzinātas. Viņa arī nespēja koncentrēties kaut vienai vienīgai saprātīgai domai. Un saprotams, ka viņai ari neizdevās nolasīt Pumpiņpauļa domas. Nevienu pašu! Par spīti pārgurumam, viens tomēr viņai bija skaidrs — ja tukšums galvā turēsies vēl kādu laiciņu un līdz stundas beigām viņa nespēs atrisināt nevienu uzdevumu, tad nesaņems nevienu punktu un dabūs apaļu vieninieku.

Laura nopūtās. Varbūt drīzāk vajadzēja klausīt Persijam un atlikt ceļojumu sapnī, viņai žigli iešāvās prātā. No otras puses, šis ceļojums bija neiedomājami svarīgs, un viņai, neraugoties uz Persija brīdinājumiem, nebija ienācis prātā, ka tas izraisīs tādu spēku izsīkumu!

Laura pagrieza galvu un paskatījās uz Kaju. Draudzene sēdēja, noliekusies pār lapu, un centīgi rakstīja. Acīmredzot Kaja varēja atrisināt uzdevumus.

Jāpamēģina kaut ko no viņas norakstīt, Laura nodomāja. Pat rad, ja Taksa to manīs, ir raču vienalga, kāda iemesla dēļ dabū vieninieku!