Laura un Avanterras noslēpums

Laura norīstījās. Viņa novērsās un arkai klusēdama vērās ezerā. Viņam taču taisnība, meitenei nāca sāpīga atskārta. Lūkasam vēlreiz izrādījusies taisnība. Arkai paraugoties brālī, Lauras acīs pavīdēja valgums. — Paldies, ka atgādināji, Lūkas! — viņa sacīja.

— Man žēl, ka es uz jums rā sakliedzu.

— Būs jau labi, — Lūkass atteica.

— Nekas, nekas. — Kaja draudzīgi uzsmaidīja un mierinoši noglāstīja Laurai roku.

Laura ātri nosusināja asaras un izspieda samocītu smaidiņu.

— Tad jau labi. Sākot ar šodienu, es saņemšos un katru dienu mācīšos kopā ar tevi, Kaja!

— Fantastiski! — Lūkass nopriecājās.

Kaja turpretim bija diezgan skeptiski noskaņota. — Vai tu apsoli, Laura?

— Apsolu! Bet jūs abi man par to drusku izlīdzēsit, labi?

iks izjāja no koku paēnas un apturēja stepju poniju meža malā. Bērītis nosprauslājās. Kaut gan stepju poniji bija ārkārtīgi izturīgi dzīvnieki, viņējais likās esam visai pateicīgs par šo pirmo atpūtas brīdi, ko jātnieks bija atvēlējis kopš izjāšanas no Blāzmo-raldas. Viņi bija jājuši visu nakri un pusi dienas. Bailes, ka Paravains varbūt tomēr būs atmaskojis viņa nodomu, Alariku nerimtīgi bija dzinušas tālāk. Tagad, kad Pūķu kalni bija palikuši aiz muguras un viņi bija sasnieguši Zelta zemes robežu, zēns jutās drošs.

Viņš ar roku aizsedza acis pret sauli, un ar nelabām nojautām vēroja milzīgo ieleju, kas pavērās priekšā. Ieraudzījis tēva valsts labi pazīstamo ainavu, zēns atviegloti uzelpoja. Viņa skatiens nekavēts slīdēja pāri auglīgajai zemei, kas sniedzās līdz pat tālajam

apvārsnim. Melnā migla vēl nebija sasniegusi viņa dzimteni. Zelta zeme vēl joprojām visai iespaidīgi varēja apliecināt, ka tā ne velti nesa savu vārdu: viļņojošos laukus, kuros brieda labība, krāšņās, zaļās pļavas un biezos mežus ar varenajiem kokiem, kuru galotnes vai skāra debesis, bija pārpludinājusi zeltaina saules gaisma, kas uzbūra mirguļojošus atspulgus platajā straumē, kura plūda ielejas vidū. Tomēr Alariks zināja, ka šis skats bija maldinošs. Ja Elizions aizies Mūžīgajā Tumsā, tad melnā migla iepletīsies arī līdz šejienei, un Mūžīgā Iznīcība aprīs arī viņa dzimteni. Alariks nopriecājās, ka vismaz Zelta zemē viss vēl ir kārtībā un nav jaušamas draudošā posra zīmes.

Zēns atkabināja no segliem ūdens maisiņu un pielika pie lūpām. Remdējis slāpes un no jauna piestiprinājis pie segliem ģērētās ādas maišeli, viņš pavērsa skatienu pa labi, kur tālumā saules gaismā mirdzēja Gleisenhallas pils smailie dzeguļi. Tā bija viņa vecāku un brāļu, un māsu mājvieta.

Iedomājoties par ģimeni, Alarikam piepeši iesmeldzās sirds. Kopš viņš ar Alienoru pirms diviem gadiem bija atstājis tēva namu, lai, atsaucoties uz Eliziona aicinājumu, dotos uz Grāla pili, viņš nebija ne pārkāpis dzimtās zemes robežas, nedz arī saticis savus mīļos. Ilgu pārņemts, viņš raudzījās uz stalto celtni, un Alarikā uzbangoja gandrīz nepārvarama vēlēšanās iegriezties ciemos pie vecākiem un brāļiem un māsām, kaut arī tikai uz mazu brītiņu. Bet tam nebija laika.

Viņa mērķis atradās dienvidos, viņpus Sēra purvam, kam vajadzēja atrasties pie apvāršņa. Alariks samiedza acis, tomēr nespēja saskatīt ne mazākās Tumsas cietokšņa pazīmes. Viņš nevarēja ieraudzīt arī pašu purvu. Vietā, kur tam, viņaprāt, vajadzēja atrasties, virs zemes pletās mutuļojošu tvaiku un netīri iedzeltenas dūmakas mākonis. Ar skatienu tam nevarēja izspiesties cauri, taču Alariks zināja, ka šis mākonis sastāvēja no indīgiem sēra izgarojumiem, kurus bez mitas izvēma purvs, lai uzliktu slāpējošu masku visiem, kas uzdrošinātos pienākt tuvāk.

Alariks neviļus saviebās. Varbūt labāk griezties atpakaļ, viņam piepeši iešāvās prātā.

Nebija tā, ka viņš nebūtu pārliecināts par sava plāna pareizību. Gluži pretēji: naktī jājot, viņš visu laiku par to bija prātojis, beigās nonākdams pie secinājuma, ka labāk ir rīkoties, nekā vienkārši nogaidīt. Taču Alienorai bija taisnība — pasākums bija bīstams. Pat dzīvībai bīstams. īpaši tāpēc, ka ceļu cauri purvam viņš nebūt nezināja tik precīzi, kā bija apgalvojis māsai. Viņš bija gribējis tikai nomierināt Alienoru. Patiesībā Silvāns viņam tikai vienu vienīgu reizi bija stāstījis par slepeno taku. Un tas bija tik sen, ka viņš tik tikko vairs atcerējās. Tomēr vajadzēja vienkārši uzdrīkstēties.