Laura un Avanterras noslēpums

Ar nervozu seju bibliotekāre pastūma sāņus biezo lubeni un noņēma brilles no deguna. Acenes bija iestiprinātas sudraba ķēdītē, kas Amālijai karājās ap kaklu. Pieceļoties no krēsla un iznākot ārā no letes, brilles sašūpojās uz Amālijas Brēzelzamas viļņojošajām krūtīm, ko sedza balta, rišaina blūze. Kamēr Amālijas stāvs ar paceltu zodu līgodamies tuvojās bibliotēkas tālākajam stūrim, klusi čabēja arī viņas pelēkie ieloču svārki, kas sniedzās līdz pat vecmodīgajām slēgtajām kurpēm, kuras sniedzās līdz potītēm. Kaja sazvērnieciski pamirkšķināja Laurai un tad sekoja bibliotekārei, kas kā lepna fregate peldēja caur grāmatu zāli.

Līdzko viņas abas bija pazudušas aiz plauktiem, Laura žigli metās pie tās vietas sienā, kur sapņu ceļojuma laikā bija redzējusi tēvu. Viņa nometās ceļos un sīki nopētīja grīdu.

No pirmā acu uzmetiena nekas neparasts nebija manāms. Koka grīdas dēļi un grīdlīstes izskatījās — kā gluži normāli grīdas dēļi un grīdlīstes.

Nevar būt, viņa nodomāja. Tētis taču nebija nometies tur ceļos bez iemesla.

Viņa aši paklauvēja pa dēļiem ar pirkstu kauliņiem. Taču nevienā vietā neizklausījās pēc tukšuma. Tikai pie grīdlīstes viņai paveicās. Vienā posmā patiešām varēja saklausīt dobjāku skaņu, un, ieskatoties rūpīgāk, Laura ievēroja, ka šaurā līstīte stāvēja mazliet atstatus no sienas.

Re nu!

Laura lūkoja izkustināt grīdlīsti un atlauzt to no sienas. Bet tā nekustējās ne no vietas. Pat par milimetru ne. Un jebkurā brīdī varēja atnākt bibliotekāre.

Amālija Brēzelzama pārsteigta skatījās uz plauktu. Tas bija pilns ar visām iespējamām grāmatām par visām aizvēsturisko dzīvnieku sugām, kādas vien varēja iedomāties. Skaidrs, ka bija arī vesels sējumu blāķis par dinozauriem. Grāmatas stāvēja tai pašā plauktā kā parasti.

Kur tad vēl?

Enerģiskā jaunkundze pagriezās un pārmetoši noraudzījās uz Kaju. — Te tomēr ir tās grāmatas — galu galā es taču gādāju par kārtību!

Kaja pārsteigumā iepleta acis, un viņas sejā atspoguļojās izbrīns. — To nu gan es nesaprotu, — viņa pilnīgi nevainīgi sacīja. — Es būru varējusi apzvērēt, ka iepriekš to šeit nebija. Varbūt es sajaucu plauktus. Katrā ziņā liels paldies, Brēzelzamas jaunkundzi

Bibliotekāre kādu brītiņu tā kā šaubījās. Viņa likās nesaprotam, vai meitene to domājusi nopietni vai ne. Tad tomēr izspieda piekrītošu mājienu. — Nav par ko! Bet nākamreiz atver acis vaļā kārtīgāk, saprati?

Kajai bija jānopūlas, lai nesāktu smīkņāt. Ar tēlotu vainas apziņu viņa atteica: — Protams, bez šaubām!

Maitu lijas sejai pārslīdēja apmierināts smaids, tad Brēzelzamas jaunkundze novērsās, lai peldētu atpakaļ pie letes. Viņa vēl nebija veikusi ne trīs metrus, kad Kaja atkal viņu pasauca.

— Jaunkundz...?

Amālija Brēzelzama apstājās. Viņa, acīm redzami noskaitusies, pagriezās pret meiteni. —Jā? — Balsij bija bīstama pieskaņa.

— Kur... sakiet, kur var atrast... par velociraptoriem un bron-tozauriem?

Bibliotekāre ievilka elpu. Viņa nošņaukājās kā astmatisks buldogs, iesprauda rokas sānos un pavērās meitenē ar tik niknu skatienu, ka pat visstingrākais sprediķotājs paliktu balts aiz skaudības.

— Tas taču nav normāli, Katarīna Lēvenšteina! — viņa sašuta. — Ja tu viena pati vairs neko nevari atrast, tad mūsu internātā tev nekas nav meklējam, pilnīgi nekas!

Nenogaidījusi meitenes atbildi, viņa apsviedās apkārt un, niknuma mutuļus izpūzdama, devās atpakaļ savā vietā.

Laura piepūlē stenēja. Viņa bija iespiedusi labās rokas pirkstgalus šaurā spraudziņā starp sienu un grīdlīsti, enerģiski to raustīdama. Pirksti sāpēja, un vidējā pirksta nags jau bija nolūzis. Daži pirksti jau bija noskrambāti, un no tiem uz gaišā apmetuma jau bija palikušas asiņainas pēdas. Meitene vilka, raustīja un plēsa, taču grīdlīste nekustējās ne no vietas.

Tam nebija jēgas. Viņa vienkārši nevarēja to izdarīt.

Bet man jāizdara, Laurai ienāca prātā. Man vienkārši jāizdara! Viņa dziļi izelpoja un tad ievilka gaisu. Tad ar kājām atspiedās pret sienu, ar kreiso roku satvēra labās plaukstas locītavu un vilka cik tik spēka. Lauras glītā sejiņa piesārta un savilkās grimasē. No mutes izlauzās stenēšana. Plaukstas locītava dega kā ugunī — taču līste nepadevās.

To nevarēja atvilkt ne par vienu milimetru.

Laura nolaida rokas. No piepūles viņa bija aizelsusies. Mei-tene vīlusies paliecās uz priekšu un atbalstījās uz delnām, kas bija uzliktas uz grīdlīstes. Tad atskanēja viegls klikšķis. Līste pavisam viegli visā garumā atvāzās uz priekšpusi. Aiz tās sienā pavērās šaura aprauga.

Brēzelzamas jaunkundze jau atradās pie pēdējām plauktu rindām. Līdz letei bija palikuši, augstākais, pieci metri.

Piepeši no ejas iznāca Lūkass Leanders un aizšķērsoja viņai ceļu. — Brēzelzamas jaunkundz? — zēns ar nevainīgu izteiksmi sejā uzrunāja viņu.

Amālija sarāvās. Viņa ķēra pie sirds un tvēra pēc gaisa. — Tas taču nav normāli! — viņa noelsās, pārmetoši skatīdamās Lūkasā.

— Kā tu mani nobaidīji!