Laura un Avanterras noslēpums

Borborona elles sarkanās acis iekvēlojās, uzlūkojot veidolu mainītāju, un viņa piesmakušajā balsī bija dzirdami draudi. — Vai tu nudien domā, ka viņš pret mums kaut ko perina?

— Protams! — Sirīna pacēla zodu un savilka seju nicinošā grimasē. — Kālab gan viņam vajadzētu rosīties pa šo apvidu, no kura viņš un viņam līdzīgie parasti vairās kā no melnā mēra?

Borborona seja satumsa, un viņš domīgi berzēja zodu. — Baidos, ka tev būs taisnība, Sirīna, — viņš pēdīgi bilda. — Izsūtīšu savus jātniekus, lai viņi tam nodrošinātu cienīgu uzņemšanu!

Sirīna pielēca no krēsla, it kā viņai būtu iedzēlis tarantuls.

— Nē! — viņa iešņācās, un balss tagad skanēja kā mežonīgai kaķei. — Atstājiet viņu man! Es pati personiski parūpēšos par zēnu. Un apsolu: kad būšu izrēķinājusies ar viņu, šis āksts vēlēsies, kaut nekad nebūtu piedzimis. Protams, ja vien izdzīvos pēc satikšanās!

Veidolu mainītāja uzmeta Borboronam ļaunu skatienu. Tad viņa izplūda spalgos smieklos, kas telpā atbalsojās tik šausminoši, ^ ka Melno hercogu pēkšņi sagrāba bailes. I

Laura aizturēja elpu. Bibliotekāre pārsteigta skatījās uz ceļos nometušos meiteni. Viņas maitu lijas skatiens atkal pielipa Lauras sejai.

— Un ko gan, sasodīts, tu tur lejā dari?

— Eēē, — Laura novilka. — Vai jūs... jūs ar mani runājat?

— Jā! — Amālija Brēzelzama stingri atbildēja. — Vai arī tu vēl kādu vari saskatīt? Ko tu tur dari, Laura? Tas taču nav normāli!

— Eē, — Laura novilka otrreiz. — Es... ēēē... — Viņa drudžaini meklēja izskaidrojumu, kamēr bibliotekāre viņu pētīja ar arvien lielāku neuzticēšanos.

Beidzot Laurai ienāca prātā piemērots aizbildinājums. — Es... Nu... Man bija attaisījusies kurpju aukla, un tad... tad es to aizsēju!

Meitene vērās Brēzelzamas jaunkundzē ar pārspīlēti laipnu smaidu.

Bibliotekāri šis vienkāršais izskaidrojums bija pilnīgi izsitis no sliedēm. Viņa pārsteigta paskatījās Laurai sejā, tad pievērsās viņas kurpēm un visbeidzot atkal meitenes sejai. — Nu tā! — viņa neskanīgi noteica, pagriezās un devās atpakaļ savā vietā.

Lielais pulksteņa rādītājs noklakšķēdams apstājās uz divpadsmitiem.

— Viss! — Amālija Brēzelzama sacīja. — Slēdzam ciet.

Kaja vīlusies saviebās. Viņa, galvu grozīdama, skatījās uz abiem atradumiem, ko Laura bija nolikusi uz sava rakstāmgalda.

— Un vairāk neko tu neatradi?

Laura gandrīz rezignēti paraustīja plecus. — Diemžēl nekā vairāk slēptuvē nebija.

— Ko tu īsti biji cerējusi atrast? — Lūkass vaicāja un pētoši viņā paskatījās. Viņam atkal pierē bija iegriezusies dziļā rieva.

— Hmm, — Laura novilka un pārsteigta paskatījās brālī.

— Kāpēc tu tā jautā?

— Vienkārši — ru man nevarēsi iestāstīt, ka visus šos manevrus, lai novirzītu Brēzelzamas uzmanību, sarīkoji par baltu velti. Tev vajadzēja būt konkrētam iemeslam — un to es tagad gribētu uzzināt, Laura.

Laura vilcinājās. Viņa piepūta vaigus un tad skali izpūta gaisu.

— Ak! Tas bija... tas viss bija... tikai tēta dēļ!

— Tēta dēļ? — Grumba Lūkasa pierē kļuva vēl nieciņu dziļāka.

— Jā. Viņš... viņš man vienreiz teica, ka bibliotēkā esot slepena slēptuve. To es arī gribēju atrast, jo... jo es nodomāju, ka tur varētu būt kāda norāde. Piemēram, kur viņš varētu atrasties vai tamlīdzīgi.

— Nopietni? — Lūkass sacīja, balsī atskanot šaubām. — Un tas tev ienāca prārā tieši tagad? Gandrīz gadu pēc tam, kad viņš pazuda?

— Kāpēc ne?

Laura mēģināja uzburt nevainīgu smaidiņu. Taču Lūkasu tik viegli nevarēja apvest ap stūri. Viņš uzmeta Kajai jautājošu skatienu. Bija skaidri manāms, ka arī viņa Laurai neticēja ne vārda.

Lūkass no jauna pagriezās pret māsu un noskaities viņā palūkojās. — Nu vienreiz pietiek, Laura! Beidz mūs turēt par muļķiem! Izstāsti beidzot, par ko ir runa!

Laura īsti nezināja, ko darīt. Skatiens nedroši klaiņāja no brāļa pie Kajas un rad atkal arpakaļ. Abi acīm redzami bija sabozušies. Vienlaikus Laura varēja viņu sejās izlasīt neizteiktu lūgumu: uzticies taču mums, Laura! Tomēr neviens no abiem neteica ne vārda. Varēja tikai dzirdēt, kā uz Kajas naktsskapīša tikšķēja pulkstenis, un no ārienes, no basketbola laukuma, skanēja klusināts spēles troksnis. Laura smagajā klusumā apbēdināta vērās rakstāmgaldā.

— Tā arī ir, kā es jums teicu, — viņa tik tikko dzirdami nočukstēja. — Kādēļ jūs man neticat?

Viņa paņēma akmens šķembu un aplūkoja uz gludās puses iegravēto zīmējumu. Ja vien viņa nemaldījās, runa bija par gabaliņu no ciļņa, kas atainoja divus bruņiniekus uz viena zirga, tos lokā ietvēra uzraksts svešā valodā. Uz akmens tomēr varēja sazīmēt rikai ciļņa augšdaļu, bruņiniekus līdz jostasvietai un zirga galvu. Trūka dzīvnieka ķermeņa un kāju, kā arī uzraksta apakšējā pusloka.

Laura piemiedza acis un lūkoja atšifrēt svešādos vārdus. Tomēr tas neizdevās. Burti nesarindojās nekādā jēgā. Katrā ziņā ne tādā, kas viņai būtu saprotama. Viņa pacēla akmens šķembu pret brāli:

— Vai tas ir latīniski?

Lūkass, ne vārdu neteicis, izņēma šķembu viņai no rokas un pamatīgi nopētīja gravējumu. — Vai jums ir palielināmais stikls? — viņš pajautāja, nenovērsdams skatienu no ciļņa.