Laura un Avanterras noslēpums

Alariks tūdaļ pat atrada akmeņus. Pamatne aiz tiem ne ar ko neatšķīrās no pārējā apvidus. Nekas neliecināja, ka tā spēj noturēt cilvēku. Tieši pretēji, vieta aiz laukakmeņiem izskatījās īpaši slapja. Varbūt atmiņa bija viņu piemānījusi un taka sākās citā vietā? Varbūt laukakmeņi viņu ievedīs drošā pazušanā?

Alariks vilcinājās, taču viņam nebija izvēles. Vai nu atmiņa nevīla — tad pavērās iespēja tikt Tumsas cietoksnī. Vai arī tā bija kļūdījusies — un tad viņš Avanterras bojāeju vairs nepiedzīvos.

Zēns dziļi ieelpoja cauri auduma gabalam un spēra soli nezināmajā.

Pār Rāvenšteinas pili bija nolaidusies dziļa tumsa, kaut gan vēl nebija seši vakarā. Sniega vēl joprojām nebija, tomēr varēja skaidri manīt, ka ziema arvien vairāk bija pārņēmusi zemi savā varā. Bija ļoti auksts, temperatūra svārstījās ap nulli, un gaisā bija jaušams nepatīkams mitrums. Ap pils ēku bija savilkusies bieza dūmaka, un pa parku klejoja biezi miglas vāli. Pelēcīgā blīva ieskāva kokus un krūmus, tā ka bija jaušamas tikai to aprises. Piepeši starp tiem iznira neskaidrs, sarkans plankums, kas lēnām pārvietojās.

Tā bija Magda, kas sapīkusi mēroja ceļu caur parku uz sporta zāli. Viņa jau labu laiku nožēloja, ka bija ļāvusi sevi pierunāt uzņemties vēstneses lomu. Kaut arī Lauras vējjakai bija bieza, silta odere, aukstums vilka līdz pat kaulam. Viņa bija dziļi pār acīm uzvilkusi kapuci, taču sals vienalga koda ausīs, sāpīgi durstīdams arī vaigus.

Nekad vairs neielaidīšos tādos pasākumos, viņa sev nozvērējās. Pēdējā reize, kad esmu tik aptaurēta!

Pilnīgi negaidīti no miglas iznira akmens pieminekļa aprises. Nežēlīgā bruņinieka statuja izdalījās dūmakā kā briesmīgs nezvērs. Magda mazliet sarāvās un ievīstījās dziļāk vējjakā.

Piemineklis nupat bija palicis aiz viņas, kad meitene aiz muguras izdzirda savādu troksni. Sņirkstoņa. It kā ar vienu raupju akmeni vilktu pa otru. Nejēdzīgās skaņas Magdai uzdzina zosādu, un galvas āda nepatīkami iekņudējās. Viņa apstājās un pagriezās.

Paraudzījusies uz pieminekli, viņa ievēroja, ka kaut kas nav kārtībā. Miglas dēļ gan skaidri nevarēja pateikt, kas īsti nebija lāgā, jo saskatīt varēja tikai tā kontūras. Bet tad dūmakas plīvurs mazliet pacēlās, un Magdu sagrāba šausmas — Nežēlīgais bruņinieks bija pazudis no zirga muguras. Akmens dzīvnieks viens bez jātnieka stāvēja parkā!

Meitene stāvēja kā sasalusi un neticēja savām acīm.

Nē.' Kā tas varēja būt?

Tur! Atkal jau šī skaņa — akmens, kas beržas pret akmeni. Čirkstoša grants, smagi soļi, kas nenovēršami nāca arvien tuvāk un tuvāk. Tuvāk un tuvāk.

Tie jau bija pienākuši blakus Magdai. Bailēs trīcēdama, meitene pagriezās uz to pusi — un ieskatījās briesmonim tieši sejā. Viņai taisni priekšā parādījās Nežēlīgais bruņinieks, nekustīgi raudzīdamies dzedrām acīm. Pie sāniem šūpojās Pauršķaidis, viņa varenais zobens. Paceļoties akmens rokai, no jauna atskanēja baismīgā šņirkstoņa.

Magdas spalgos šausmu kliedzienus varēja dzirdēt visā parkā. Bet tad tie piepeši apklusa. It kā tos kāds būtu pārcirtis tieši gaisā.

Istabā bija dzirdama tikai pulksteņa tikšķēšana, citādi viss bija klusu. Kaja, ne vārda neteikdama, sēdēja gultā un neticīgi lūkojās Laurā. Izskatījās, ka viņa īsti neaptver, ko draudzene nule bija pastāstījusi. Viņa arvien purināja galvu, it kā gribēdama pārliecināties, ka nesapņo. Visbeidzot paņēma no rakstāmgalda atvilktnes šokolādes plāksnīti, nolauza gabaliņu un mehāniski iebāza to mutē.

Lūkass ar muguru bija atzvēlies pret Lauras skapi, pieri saraucis grumbās un pats iegrimis dziļās pārdomās.

Visbeidzot Kaja pārtrauca klusumu. Viņa pievērsās Laurai, kura sēdēja uz krēsla pie sava rakstāmgalda un lauzīja galvu. — Tad Gaismas glabātājam patiešām jāmirst, ja tu neatradīsi to kausu?

Laura pacēla galvu un nopietni paskatījās draudzenē. — Jā. Un profesoram Austrumam arī. Viņu abu liktenis ir nesaraujami saistīts vienam ar otru. Viņus var glābt tikai dzīvības ūdens. Slikti tikai tas, ka laika kļūst arvien mazāk. Man atlikušas tikai dažas dienas, lai atrastu Apskaidrības kausu.

— Kāpēc tad tā?

— Tāpēc, ka kausu vēl vajag nogādāt atpakaļ uz Avanterru. Taču to var nodot tikai pa burvju vārtiem, kas mūsu pasauli savieno ar Avanterru.

— Nu un tad? Kur tad ir problēma? — Kajas mutē atkal pazuda gabals šokolādes.

— Pavisam vienkārši — burvju vārti atveras tikai lielo saulgriežu svētku naktīs. No saulrieta līdz saullēktam. Nākamie būs ziemas saulgrieži divdesmit pirmajā decembrī. Pēc tam vārti atkal aizvērsies, un līdz pat Lieldienu svētkiem martā neviens nevarēs nokļūt Avanterrā — un otrādi. Taču līdz tam laikam Gaismas glabātājs droši vien jau būs miris. Un profesors Austrums arī.

Kaja pārstāja ēst. Acīmredzot viņai beidzot bija ataususi gaisma, cik bīstams ir stāvoklis.

Mazajā internāta istabiņā valdīja klusums, un sekundes krita kā lāses.

— Teorētiski tas ir visnotaļ iespējams, — beidzot izteicās Lūkass.

Māsa pārsteigta viņā paskatījās. — Kas tad?