Laura un Avanterras noslēpums

— Tas, ka eksistē Avanterra un ka var doties sapņu ceļojumos — saskaņā ar modernās fizikas atziņām, ja nemaldos, abas šīs lietas ir visnotaļ iespējamas. Atceros, es lasīju vienu Stīvena Houkinga pētījumu, viņš uzskatīja, ka paralēli var pastāvēt pat desmit visumi, līdz ar to arī pagātne un tagadne var vienlaikus...

— Lūkas! — Laura viņu skarbi pārtrauca. — Man nav vajadzīgi tavi zinātniskie skaidrojumi! Un nepavisam ne tava Houdingbumsa, vai kā viņu tur sauca, viedokļi! Es arī tāpat zinu, ka tā ir taisnība! Esmu to pati piedzīvojusi, vai saproti?

— Labi jau, labi! — Lūkass aizstāvējās. — Es jau arī to neapšaubu. Es tikai meklēju racionālu izskaidrojumu šiem — kā tev pašai nāksies atzīt — neparastajiem fenomeniem!

— Feno — kas? — Kaja viņā palūkojās, saraukusi degunu.

— Fenomeniem, trūcīgais koeficient, — Lūkass pacietīgi skaidroja. — Tā sauc parādības, ko iespējams uztvert ar jutekļiem. — Te nu viņš tomēr nevarēja palaist garām izdevību patēlot profesoru. — Un, ja nu tas tevi interesē: fenomenoloģija apraksta ar jutekļiem uztveramas parādības, taču fenomenālisms māca, ka visas lietas var aprakstīt tikai tā, kā tās ir izzinātas.

— Ak tā? — Kaja novilka un aizkaitināta nobolīja acis.

Lūkass izlikās, it kā to nebūtu ievērojis, un pievērsās māsai.

— Kāpēc tu esi tik droša, ka melnie jātnieki tēti aizvilkuši sev līdzi uz Avanterru?

— Tas taču skaidrs kā diena, Lūkas. Iespējams, viņš bija redzējis, kur rika noslēpts kauss. Tāpēc vajadzēja nodrošināt, lai viņš nevienam neizpaustu slēptuvi. Turklāt bija jānovērš iespēja, ka viņš mani apmācītu par sargātāju. Parasti tieši vecāki vienmēr rūpējas par mācībām un audzināšanu.

— Un kāpēc viņu vienkārši ne...

Lūkass apklusa, jo neuzdrošinājās izrunāt baiso vārdu. Bet tad tomēr saņēmās: — Kāpēc viņu vienkārši nenogalināja? — viņš aizsmacis nočukstēja.

Laura norīstījās. — Protams, es sev uzdevu tādu pašu jautājumu. Profesors Austrums ir cieši pārliecināts, ka viņu vēlas izmantot kā ķīlnieku. Vismaz to viņš man pastāstīja, kad vēl bija pie samaņas. Viņi tur tēti gūstā — gadījumam, ja es tomēr atrastu kausu un varētu izglābt Gaismas glabātāju.

— Cerams, ka viņam ir taisnība, — Lūkass neskanīgi noteica. Tad viņš enerģiski sapurināja galvu. — Sajella teiks, ka mēs esam jukuši, ja mēs viņai to izstāstīsim!

— Taisnība! — Laura atbildēja. — Un tāpēc mēs viņai labāk nemaz neteiksim! — Viņa paskatījās pulkstenī. Bija jau gandrīz pusseptiņi. — Nu gan man patiešām jāiet!

Viņa steigšus savāca savas paukošanas mantas. Piepeši viņai kas iekrita prātā. Viņa pagriezās un jautājoši paskatījās Kajā:

— Nesaprotu, kur palikusi Magda.

— Nav ne jausmas, — Kaja atteica. — Varbūt viņai pārgāja patika uz datorspēlēm?

— Var jau būt. — Laura sarauca pieri. — Bet tad viņa vismaz varēja atnest atpakaļ manu vējjaku, vai ne?

Kad Laura ienāca sporta zālē, Persijs Valjants jau grasījās doties prom. Viņš izskatījās saīdzis un noskaities. Ieraugot Lauru, viņš nebūt neatplauka. Gluži pretēji.

Kas viņam uznācis, Laura pārsteigta sev vaicāja un draudzīgi viņam uzsmaidīja. — Sveiks, Persij!

Fizkultūras skolotājs neatmaiga. — Lūk, tad jau vēl notiek brrīnumi, kā mēdz sacīt dzejnieki! — viņš ironizēja. — Tu arri te vēl parradījies? Un es jau cerreju, ka tava sabiedrrība man šodien tiks aiztaupīta!

Viņš nudien bija saērcināts. Un ne pa jokam.

Bet kādēļ gan?

— Ak kungs, Persij! Tikai tāpēc, ka es atnācu drusciņ vēlāk, nekā teica Magda, tev jau nav uzreiz jāpiktojas. Un mēs patrenēsimies mazliet ilgāk, labi?! — Laura mēģināja pieglaimoties.

— Sodēn ilgāk nebūs iespējams! Un nekada Magda man neko nav teikusi!

— Ko? — Laura bija apjukusi. — Atkārto, lūdzu.

— Nekada Magda man neko nav teikusī, — viņš atkārtoja.

— Vai tas tik grrūtī saprrotāms?

Laura jutās kā zibens ķerta. Viņa izlaida no rokām sporta somu un neticīgi pavērās Persijā. — Vai Magda tev neko nepavēstīja?

Persijs papurināja galvu. — Nē. Viņa man neparradījā godu, ierrazdamās — tāpat kā tu!

Laura izbailēs tvēra pēc gaisa. Tad viņa aizsedza ar plaukstām seju. Prātā ienāca šausmīga doma: Magdai būs kaut Irns noticis!

— Ātrāk, Persij, ātrāk! — viņa panikā iesaucās. — Mums jā-atrod Magda.

19. nodaļa MĪKLAINS UZBRUKUMS

MIgla hija tapusi caurspīdīgāka. Toties tagad bija kārtīgi satumsis. Tumšs kā nēģera vēderā. Cauri biezajai mākoņu segai nespēja izlauzties ne mēness, ne zvaigznes, un ne-daudzās lampas parkā bija izvietotas tik tālu cita no citas, ka plašas teritorijas bija iegrimušas pilnīgā tumsā.

Par laimi, Persijs nebija kritis tādā panikā kā Laura. Iekams viņi devās meklēt Magdu, viņš meiteni nomierināja un vispirms sadabūja kabatas lukturīšus. To gaisma šķēla tumsu kā kvēlojoši stari, un Laura un skolotājs, turēdamies nelielā attālumā viens no otra, staigāja pa parku, rūpīgi pārmeklēdami ceļu, kas no sporta zāles veda uz internāta ēku.

Viņi paskatījās aiz kokiem, pārmeklēja krūmus ceļmalā, visu laiku saukdami Magdu.

Tomēr viņiem neviens neatbildēja, un no meitenes nebija jaušamas nekādas pēdas.