Laura un Avanterras noslēpums

Kvintusa Tumšicka acis bija samiegušās šaurās spraudziņās, tā ka melnās zīlītes gandrīz nebija redzamas. Vaigi viņam nervozi raustījās un žokļi sacirtās. Viņš bija nikns. Nikns līdz baltkvēlei,

,

Pi ep eši viņa elpa kļuva straujāka, mute pavērās ka zivij uz sauszemes un tvēra pēc gaisa. Viņš aši izvilka no bikšu kabatas mazu aerosola flakoniņu ar astmas zālēm un iepūta mute vienu devu. Kad lēkme bija pārgājusi un elpa atkal bija nomierinājusies, Tumšickis caururbjoši paskatījās Rebekā Taksā. pie velna, kā tas varēja notikt?! — viņš valdonīgā tonī iuzklupa matemātikas skolotājai, acīm iekvēlojoties elles sarkanumā

Taksa atrāvās atpakaļ. Kaut gan viņa jau neskaitāmas reizes bija redzējusi Kvintusa acis sarkani iedzalkstāmies niknumā un ugunīgā kvēle parasti neturējās ilgāk par pāris sekundēm, efekts allaž bij a šausminošs. Skolotāja ikreiz no jauna pārbijās. Tomēr tūdaļ pat viņa atkal savaldījās. Kā neganta čūska viņa atšņāca atpakaļ tass_sstulbenis! Viņam paurī ir tikai akmeņi. Viņšš noteitkti tāss abass bija ssajauciss, citādi ess to nevaru izsskaidrot! Kvintuss Tumšickis kādu brīdi neteica ne vārda, bet tikai nenovērsdamies skatījās Rebekā Taksā. Sarkanās elles liesmas vina acīs bijanodzisušas. Zīlītes nemierīgi šaudījās, kamēr viņš saspringti domāja Pēc maza brītiņa viņš pavēra muti un ledaini noteica: — skaties. lai tu vienreiz savāktos, Rebeka. Vēl viena

klūda un varēsi personīgi atskaitīties Melnajam hercogam!

Nenogaidījis atbildi, viņš apcirtās uz papēža un neatvadījies devās uz durvīm.

R ebeka nekustīgi noraudzījās viņam pakaļ, sakniebusi lūpas ļaunā svītrā Piepeši viņas sprogas atdzīvojās. Tās savijās gredzenos un izlocījās kā čūskas, it kā skolotājai ap galvu ņudzētu krietns ducis mazu odzīšu Atskanēja ļauns šņāciens, kas tai pašā mirklī atkal apklusa Rebekas karmīnsarkanie mati tikai blāvi iemirdzejās, un viņa izgrūda klusu lāstu. Tad viņa sastinga, samiedza acis un domīgi raudzījās uz priekšu.

Rebekai Taksai, šķiet, bija radusies ideja. Sejā atspoguļojās triumfējošs smaids, un, iekams viņa bija pametusi skolotāju istabu, viņa klusi iešņācās: — Tu ssavam liktenim neizbēgssi, Laura Leandere! Ij neceri!

Laura sēdēja gultā un nodevās savām domām. Uz vaigiem bija asaru pēdas. Kā ieslodzīts dzīvnieks meitene šūpoja auguma augšdaļu šurp un turp. Viņai nepārtraukti bija jādomā par Magdu.

— Tas ir tik negodīgi, — viņa klusi murmināja. — Nolāpīts, tik negodīgi!

Izdzirdusi sev aiz muguras kādu noklepojamies, viņa sarāvās.

— Zinu, ka tas ir negodīgi, Laura, — Anna Leandere klusi noteica. — Bet vai tāpēc tu padosies?

Meitene apsviedās apkārt un pievērsa acis fotogrāfijai pie sienas, no kuras viņā ar liegu smaidu raudzījās māte. — Vai tu to vēlies, Laura?

Lauras sejā parādījās izmisums. Kāpēc mamma mani nesaprot, viņa nomocījusies domāja. Kāpēc gan?

— Es taču to nevaru izdarīt! — viņa žēlojās. — Esmu visu mēģinājusi, bet viss, ko daru, noiet greizi. Es saņemu sliktas atzīmes, Magdai manis dēļ jāliekas slimnīcā, bet kausu es tik un tā neesmu atradusi. Ne ziņas, ne miņas. Tas taču ir bezjēdzīgi!

Smaids Annas Leanderes sejā pazuda. Viņa raudzījās meitai acīs ārkārtīgi nopietni. — Vai tu tā domā? Tad varbūt arī tas bija bezjēdzīgi, ka es devos pa pareizo ceļu?

— Kā tu to domā, mammu?

— Varbūt es vēl būtu dzīva, ja būtu pretojusies savai nolemtībai, tā es to domāju, Laura!

— Kaut tu tā būtu darījusi! — Laura izmisusi sūrojās, un acīs viņai atkal sakāpa asaras. — Man tevis tik loti pietrūkst. Un tēta arī.

— Es zinu. Un man jūsu arī pietrūkst, Laura, — daudz vairāk, nekā tu varbūt iedomājies. Un tomēr es vēlreiz ietu to pašu ceļu. Vēl un vēlreiz!

To gan Laura īsti nesaprata. — Un kāpēc gan? Būtu taču daudz jaukāk, ja mēs visi vēl varētu būt kopā.