Laura un Avanterras noslēpums

Par laimi, neviens nebija ievērojis, ka viņš ir projām. No rīta viņa Paravainam bija atvainojusies, ka brālis vēl nav atnācis. Viņš nejūtoties labi, meitene bija teikusi, un vēloties pa dienu palikt gultā. Melojot viņa bija piesarkusi, taču balto bruņinieku vadonim tas nebija iekritis acīs. Neviens nebija ievērojis, ka Alarika kambarītis ir tukšs, un tā nu brāļa un māsas noslēpums bija palicis neatklāts līdz pat vakaram. Tas gan bija īsts brīnums, ja ņēma vērā Bučmūļa ārdīšanos.

Kopš Alariks bija projām, svūpijs bija gluži satrakojies. Varbūt viņš bija noilgojies pēc saimnieka un tāpēc izgrūda sirdi plosošas skaņas. Viņa izmisumu nespēja remdināt pat lielākie gardumi. Zvēriņš nemitīgi skrāpējās gar Alienoras kambarīša durvīm un bija lūkojis aizlaisties pa logu. Līdz šim gan Alienorai pēdējā mirklī bija izdevies viņu noķert. Tā kā viņas istaba atradās nomaļus, neviens vēl nebija dzirdējis Bučmūļa saceļo jezgu. Taču ilgi tā vairs nevarēja palikt nemanīta.

Kamēr Alienora nepacietīgi gaidīja, kad sāks vārīties ūdens, lai beidzot varētu apliet Eliziona miega dzērienam domātās zālītes, viņa slepus cerēja, ka svūpijs tostarp būs piekusis un aprimis.

Laura tūlīt pazina attēlu, kas bija parādījies monitorā — abi bruņinieki, ko lokā ietvēra vārdi latīņu valodā, bija tieši tādi paši kā bruņinieki uz akmens atlūzas, ko viņa bija atradusi bibliotēkā. Atradums stāvēja uz rakstāmgalda blakus datoram, un, uzmetusi tam skatienu, viņa pārliecinājās, ka nebija nošāvusi greizi. Vienīgi displejā attēls bija pilnīgs, nevis kā uz akmens, kur no tā bija redzama tikai daļa.

Persijs Valjants un draugi stāvēja pie datora viņa darbistabā, ar interesi pievērsušies interneta lapai, ko viņš bija atradis. Skolotājs norādīja uz monitoru. — Tas pilnigī nepārprotami irr Tempļa brruņiniekū zīmogs! To apstiprrinā arrī uzrraksts latīņu valodā: “SIG1LLUM MILITUM XRlSTl” — “Kristus kareivju zīmogs”!”

Kaja savilka lūpas taurītē un pacēla uzacis. — Tempļa bruņinieki? Pirmoreiz dzirdu!

Arī Laura jautājoši vērās Persijā. — Kas tie Tempļa bruņinieki tādi bija?

Lūkass ievilka elpu un jau grasījās sākt skaidrot, bet ievēroja, ka Persija seja apmācas. Tālab viņš izlēma paklusēt.

Skolotājs, divreiz ātri noklikšķinājis peli, atvēra jaunu lapu. Uz ekrāna parādījās iespaidīga jātnieku karapulka zīmējums. Uz bruņinieku vairogiem un apmetņiem bija redzami lieli krusti, kuru zari uz galiem paplašinājās. Šis krusts bija attēlots arī kaujas karogos, kas plīvoja virs viņu galvām. Persijs norādīja uz monitoru.

— Tempļa brruņiniekī bija dievbijīgu un dižciltīgu drrošsirržu pulciņš, kas Krrusta karru laikā bija noslegušī svētu savienību. Viņi devās uz Svēto zemī, uzcelā daudzus cietokšņus un karoja arr pagāniem. Taču galvenokārrt viņi bija zverrejušī izpildīt īpašu uzdevumu — viņi apsarrgajā Svēto Grālu!

— Svēto Grālu? — Kaja pārsteigta paskatījās skolotājā. Viņa acīm redzami vēl neko nebija dzirdējusi par tādu Grālu.

— Jā, — Persijs apstiprināja. — Neiedomājami verrtīgū kausu, kurrā saskaņā arr senū teiksmu strrāvo mūžīgās dzīvības avots. To irr meklejušī daudzi vīrri, bet līdz pat šai baltai dienai nevienam nāv laimējies to uziet.

Laura sarauca pieri. — Mūžīgās dzīvības avots, tu saki?

Persijs pamāja.

— Tad jau tas Grāls ir bijis kaut kas līdzīgs Apskaidrības kausam?

— Tu pati to pateici, Laura. Vārdi ir tikai tukša skaņa, un lietu patiesais saturrs parrastī slēpjas zem to ārējā veidola.

Lūkass pacēla no galda akmens atlūzu un prātodams aplūkoja zīmoga fragmentu. Tad viņš pievērsās Persijam. — Es īsti nesaprotu — ja jau Tempļa bruņinieki atradās Svētajā zemē, kā tad viņu zīmogs ticis līdz šejienei, Rāvenšteinas pilij?

— Izskaidrrojūms irr diezgan vienkārršs — Reimārs fon Rāvenšteins kādū laikū bija piebiedrojies templiešiem.

— Jo viņš gribēja apsargāt Svēto Grālu?

— Nē, nebūt ne! — Persijs papurināja galvu. — Jo viņš Grālu grribējā nozagt.

— Nopietni? — Lūkass brīnījās. — Un vai viņam izdevās?

Persijs neatbildēja uzreiz. Viņš atkal satvēra peli un pēc pāris

klikšķiem monitorā parādījās grezna kausa zīmējums. Kaut arī attēls bija melnbalts, varēja noprast, ka traukam ir milzīga vērtība. Tas noteikti bija gatavots no zelta un viscaur izrotāts ar dārgakmeņiem.

Laura paliecās uz priekšu. Viņas acīs iestarojās neparasts mirdzums, kamēr meitene fascinēta raudzījās uz kausu. — Vai tas ir Svētais Grāls? — viņa klusi vaicāja. Balsī skanēja gandrīz vai bijība.

Persijs novērsās no monitora un paskatījās meitenē. — Nu, tā vismaz likās Reimāram. Viņš to nolaupīja un atvedā šurrp. Taču patiesībā rruna bija tikai parr kopiju, kas neatšķīrās no īstā kausa, un, kad Nežēlīgais bruņinieks iedzerra eliksīru, kas tajā atradās, viņš saņēma brriesmīgu sodu parr savu noziegumu — viņa kerr-menis sāka trrūdēt, vēl dzīvam esot.

Kaja satrūkusies pašāva roku priekšā mutei. Arī Lūkass pavērās skolotājā ar neslēptu šausmu izteiksmi sejā.

Laura turpretim paņēma peli un noklikšķināja uz drukāšanas pogu. Kad printeris sāka dūkt, viņa no jauna pievērsās Persijam.

— Kā tu to visu zini?