Laura un Avanterras noslēpums

Anna lēni papurināja galvu. — Cena būtu bijusi par augstu — krietni par augstu! Šobrīd tu to nespēj saprast, bet drīz vien tev atklāsies manis sacītā jēga. Protams, tikai tad, ja tu tagad nepadosies, Laura. Tev jānotic pašai sev un jāiet tālāk pa to ceļu, kas noteikts tev, kaut arī tas liktos tik grūti. Tu nedrīksti pievilt cerības, kas liktas uz tevi, jo citādi viss būs zudis, un mans upuris būs bijis velts!

Anna uz brīdi apklusa un cieši uzlūkoja meitu. Viņas zilajās acīs atspoguļojās ilgas. Lielas ilgas un lielas skumjas.

— Lai veicas, Laura, — viņa tad klusi noteica.

— Tev arī, mammu, — meitene nočukstēja. — Tev arī.

Pēdējā smaidā gaišmatainās sievietes sejas vaibsti sastinga, un drīz vien no fotogrāfijas bija zudušas dzīvības pazīmes.

Laura skaļi iešņukstējās, paņēma kabatlakatu un noslaucīja asaras no sejas. Tad viņa pastiepa labo roku un pavisam lēnām tuvināja to fotogrāfijas ietvaram, līdz beidzot tam pieskārās. Laura maigi noglāstīja mātes seju, un piepeši juta, it kā spētu cauri stiklam samanīt Annas vaigu siltumu. Radās sajūta, it kā Anna vēl būtu dzīva.

Bet tas taču nevar būt, Laurai izskrēja cauri galvai.

Izdzirdot klauvējam pie durvīm, Laura vairs nezināja, cik ilgi bija vērojusi mātes fotogrāfiju. Likās, it kā viņa atmostos no dziļa sapņa. Viņai bija pilnīgi zudusi laika izjūta. Meitene pārsteigta paskatījās pulkstenī uz Kajas naktsskapīša. Mazliet pāri astoņiem. -Jā?

Durvis atvērās, Lūkass pabāza galvu istabā un jautājoši palūkojās māsā. — Vai tev negribas ēst?

— Ēst? Kā tā?

— Tu taču nebiji vakariņās, tāpēc!

— Hmm — nē, nē, — Laura aši atteica.

— Patiešām nē? — Lūkass, samirkšķinādams acis, viņā paskatījās. Laura gan ne tuvu nebija tāda rīma kā Kaja, bet tas, ka viņa izlaistu maltītes, gadījās reti. Tas vienkārši nebija normāli. Bet kas gan ar viņa māsu šobrīd vēl bija normāli?

— Kas noticis? — Laura pārtrauca viņa domas, un tad Lūkass atcerējās, kāpēc bija atnācis.

— Persijs atradis kaut ko interesantu, — viņš sacīja. — Nāc un paskaties.

 Alienora jau atradās pie zāļu virtuves durvīm, kad izdzirda  Morvenas balsi: — Vai tu neesi kaut ko piemirsusi?

Meitene apmetās apkārt un pārsteigta paskatījās dziedniecē.

— Pie... piemirsusi? — viņa stomījās. — Kā jūs to domājat?

Dziedniece stāvēja pie galda, ko divi gaismekļi apspīdēja ar spožu gaismu, un piestiņā gatavoja zāles. Viņa nopietni raudzījās māceklē, labajai rokai nepārtraukti darbojoties ar piestalu pa apaļo trauku. — Es domāju tēju Elizionam, — viņa mierīgi atteica.

Alienora nosarka. — Kā tad! Piedodiet jel manu nolaidību, kundze!

Viņa paķēra no skapja dzelzs katliņu, metās ar to pie ūdens kubula un aši ar ķipīti pasmēla ūdeni. Piepildījusi katliņu līdz pusei, viņa uzlika tam vāku un aiznesa līdz pavardam, kur novietoja to uz uguns tik neveikli, ka ūdens izšļakstījās pāri malai un čūkstēdams pārvērtās par garaiņiem uz sakarsušās pavarda virsmas. Alienora tam nepievērsa nekādu uzmanību. Viņa iemeta ugunī vienu pagali, steigšus devās pie krājumu skapja un izvilka atvilktni, kur glabājās zāļu maisījums Eliziona miega dzērienam. Veikli nomērījusi divas karotes zāļu no linu maisiņa, viņa tās iebēra māla kausā.

Morvena, saraukusi pieri, vēroja meitenes drudžaino rosību.

— Kas tev šodien noticis, Alienora? — viņa nobažījusies vaicāja.

Meitene tik strauji apgriezās apkārt, it kā būtu pieķerta darām ko aizliegtu. — Kam gan būtu jānotiek? — viņa nedroši atjautāja.

— Tieši to es no tevis gribētu dzirdēt! Tu šodien esi tik izklaidīga un nepavisam nelīdzinies pati sev.

— Bet tas taču nevar būt! — Alienoras balss neizklausījās diez ko pārliecinoša.

— Nedomāju vis, — Morvena rāmi atteica. — Vai tad tu līdz šim kādreiz esi piemirsusi pagatavot Elizionam tēju?

Alienora neko neatbildēja un nokaunējusies raudzījās grīdā.

Morvena pārtrauca darbu, ielika piestalu piestiņā un piebiedrojās māceklei pie pavarda. Viņa ar vienu roku pacēla Alienoras zodu un pavērās meitenei acīs ar laipnu skatienu. — Saki man, Alienora, kas tev uz sirds? Tu taču zini, ka vari man uzticēties.

Meitene mulsi nolaida acis, tomēr viņas domas satraukti rosījās. Es taču nedrīkstu izstāstīt, kas Alarikam padomā, viņa prātoja. Un arī to ne, ka esmu noraizējusies par viņu līdz nāvei. Morvena noteikti visu atklātu Paravainam.

— Jūs maldāties, kundze, — Alienora beidzot atbildēja un enerģiski papurināja galvu. — Nekas nav noticis — patiešām nekas!

Morvena piemiedza acis un vērtējoši noskatījās māceklē.

— Labi, — viņa sacīja, atvilkdama roku no Alienoras zoda. — Tu nevēlies runāt, un es to respektēju. Taču atceries — parasti cilvēkam nāk tikai par labu, ja viņš ar kādu dalās savās rūpēs. — Tad viņa pagriezās un atsāka darbu.

Skanot vienmērīgajiem stampiņas sitieniem un pavardā sprakšķot pagalēm, meitene kvēlojošiem vaigiem pacēla katla vāciņu, zem kura sāka vārīties ūdens. Alienorai nāsīs iesitās tējas zālīšu aromāts — miega sakne, drudža puķe un pūķa usnes. Tomēr meitene tam nepievērsa uzmanību, jo viņas domas kavējās pie Alarika.