Laura un Avanterras noslēpums

Laura papurināja galvu. — Ne gluži. Bet padomā taču: ceļojumā sapnī es redzēju, kā tētis pagājušajos ziemas saulgriežos atskrēja no veco kapeņu puses. Un, tā kā viņam sekoja melnie bruņinieki, man šķiet, ka viņš tur varēja ieraudzīt ko tādu, kas viņam drīzāk nebija jāredz, vai ne?

— Jā, skaidrs, — iesaucās Kaja, kas līdz šim klusēdama bija sekojusi Lauras domu gaitai. — Izklausās pārliecinoši.

— Un, iekams viņi tēti noķēra, viņš vēl paguva kaut ko noslēpt bibliotēkā — un es esmu gandrīz vai droša, ka tā bija šī akmens lauska.

— Noteikti! — Kaja viņai piekrita. — Ko tad vēl citu?

— Varbūt tā bija pudelīte ar miglu? — Lūkass iesprauda.

— Akmens varēja atrasties aiz grīdlīstes jau veselu mūžību.

Laura pārsteigta pavērās brālī. Jā, pilnīgi iespējams, viņai iešāvās prātā. Bet tikpat iespējams ir arī tas, ka man ir taisnība. Tātad...

— Kāpēc vienkārši neaiziet uz kapenēm un nepaskatīties? — viņa ierosināja un cerīgi paskatījās abos draugos.

Lūkasa sejā bija lasāms noraidījums. — Tu taču dzirdēji, ko Kaja teica. Drīz būs desmit, un pirms pusnakts mēs noteikti netiksim atpakaļ. Tas būs smags internāta iekšējās kārtības noteikumu pārkāpums.

Laura pārmetoši viņā paskatījās. — Nu un tad? Vai iekšējā kārtība tev ir svarīgāka nekā tētis? Vai mans uzdevums?

Lūkass klusēja. Viņš zināja, ka turpināt diskutēt ar māsu nebija jēgas. Viņu tāpat nekas nepiespiedīs atteikties no sava nodoma.

Neviens arguments pasaulē.

Kaja nedroši pavērās draudzenē. — Es īsti nesaprotu, — viņa teica. — Vai tu tiešām domā, ka mums jāiet uz kapenēm?

— Jā, protams.

Kaja nobālēja. Acis iepletās, un šķita, ka vasarraibumi ir izbalojuši. — Tagad? Šinī laikā? Nakts vidū?

Laura pamāja. — Kad tad vēl?

— Ak, nevajag! — Kaja novaidējās. — Nekad, Laura, — tikai pār manu līķi!

20. nodaļa KAUCOŠAIS LEMURS

Mēness iznira no mākoņu aizsega, apmirdzēdams Bendesmežu ar blāvu gaismiņu. Kaut ari trīs draugi bija staigājuši pa mežiņu jau pirms dažām dienām, nakti tas uz Lauru atstāja vēl draudīgāku iespaidu. Šķita, ka mežs noslēpumainā kārtā ir atdzīvojies. Vecie koki kā milzīgu, aizvēsturisku nezvēru karapulks slējās pret debesīm, mēmā pretestībā izstiepdami pret tām savus neskaitāmos zarus. Kailie krūmi, kas vīdēja starp varenajiem stumbriem, līdzinājās spokainam tumšu orku un riebīgu troļļu baram, kas aizšķērso ceļu uz nezvēru pasauli. Pāri lapām klātajai meža zemei rotaļājās savādu siluetu un ēnu vijums, visur bija dzirdamas skaņas. Pamežā it viss čabēja un čukstēja, brīkšķēja un brākšķēja, knikšķēja un knakšķēja — tomēr nebija saprotams, no kurienes šie trokšņi nāk.

Tuvodamies kapenēm, draugi turējās cieši kopā. Par laimi, Laura bija iedomājusies paņemt kabatas lukturīšus. Šauro taciņu, kas vijās caur mūžamežu, izgaismoja trīs spēcīgi gaismas stari. Ik pa brīdim kāds no draugiem pavērsa lukturīti sāņus, un spožais gaismas kūlis pārskrēja pār kokiem un krūmājiem. Apsūnojušie koku stumbri un ķērpji, kas garās virtenēs nokarājās no zariem, atmirdzēja rēgainā atblāzmā, un laiku pa laikam gaismas stars uztvēra spīdošu acu pāri — dzīvnieku nakts medībās. Varbūt kādu lapsu vai āpsi. Bet varbūt mežā klaiņāja pavisam citas būtnes?

Kaja pievērsās draudzenei: — Vai esi droša, ka vārnas naktīs guļ?

Laura papurināja galvu. — Ne gluži.

Kaja apstājās un bailīgi paskatījās Laurā. — Nē?! Bet tad... tad jau viņas atkal pasauks Albīnu Ellerkingu.

Laura vēlreiz papurināja galvu. — Nē, tas viņām neizdosies, — meitene ar pārliecību noteica.

— Kā... kā tu to aizkavēsi?

— Ne jau es, — Laura atteica, un viņas sejā atplauka smaids.

— Bet mūsu draugs gan!

Viņa iebāza roku ziemas jakas kabatā — sarkanā vējjaka, ko viņa bija aizdevusi Magdai, nelaimīgajā kritienā bija saplīsusi un vairs nebija velkama mugurā — un izvilka pudelīti ar miglu.

Draugi gaidu pilni skatījās uz tumšzaļo stikla trauciņu.

— Izslēdziet lampiņas, — Laura palūdza. Kaja un Lūkass izslēdza kabatas lukturīšus un ielika jaku kabatās. Kad Laura bija izdarījusi to pašu, viņa no pudelītes kakliņa izvilka korķi. Sākumā vispār nekas nenotika.

Laura sarauca pieri. — Varbūt... viņš ir aizmidzis? — viņa prātoja un ar rādītājpirkstu viegli pieklauvēja pret stikliņu. Pēc dažiem mirkļiem no pudelītes izkāpa balts dūmu mākonītis, savilk-damies arvien biezāks. Dūmākonis pārvērtās par miglas vālu, kura augstums pārsniedza cilvēka augumu, un no sirds nožāvājās. Tad viņš ierunājās aizsmakušā, čukstošā balsī.

— Kā jums palīdzēt varu, kundze, — palīdzēt varu, kundze?

— Sagādā mums aizsegu, Dūmākoni, — Laura pavēlēja čukstošajai miglai, — un ietin mūs tā, lai neviens nevarētu ieraudzīt.

— Jūsu vēlēšanās pavēle ir man, kundze, — man ir pavēle!

Atskanēja klusa šņākoņa, un tad šalkoņa, kas līdzinājās vieglai vēja pūsmai. Miglas mākonis sāka kustēties. Tas pārveidojās un itin kā izstiepās, lēnām tuvodamies draugiem. Tad apvijās no visām pusēm, līdz viņi bija pilnīgi ietīti baltā dūmakā.

— Vai esat apmierināta, kundze, — esat apmierināta? — Dūmākonis, izpildījis Lauras pavēli, apjautājās.

— Lieliski! — atskanēja no miglas. — Tagad uz priekšu!