Laura un Avanterras noslēpums

Drīz vien veco kapeņu ēnainās aprises parādījās starp varenajiem kokiem. To galotnēs Laura ieraudzīja āmuļu bataljonu, kas toreiz bija pārvērties par šaušalīgajām vārnām, kuras apsargāja ieeju kapenēs, lai aizgaiņātu nelūgtus ciemiņus.

Kolīdz starp kokiem pavīdēja miglas mākonis, sākās pārvērtība, un jau pēc dažiem mirkļiem āmuļi bija tapuši par milzīgām vārnām. Putni gan izskatījās visai miegaini. Tie kūtri snauduļoja savā nodabā. Spalvas mēness blāvajā gaismā atmirdzēja zilgani melnas.

Piepeši pāris nāves vēstnešu pārņēma savāds nemiers, un to apaļās acis iespīdējās kā mazi gaismas punktiņi. Vārnas satraukti sazvārojās un sāka mīņāties no vienas kājas uz otru. Tās izplera spārnus, staipīja kaklus un blenza lejup, kur kapenēm tuvojās miglas vāls. Dažas no tām pavēra knābjus, taču neizdvesa ne skaņas.

Profesora guļamistabā valdīja klusums. Aureliāns Austrums gulēja savā gultā, iegrimis drudža pārņemtā miegā. Viņam uz pieres bija manāmas sviedru lāsītes, galva uz spilvena nemierīgi mētājās šurpu turpu. Laiku pa laikam viņa lūpas sakustējās, un viņš nomurmināja tik tikko saprotamus vārdus: — Lauru... uzmanīt... Lauru...

— Ko viņš arr to veļās sacīt? — Persijs jautājoši paskatījās mis Mērijā, kas bija apsēdusies uz ķeblīša pie viņa gultas. — Varbūt viņš... veļās mums dot kadū majienū?

— Var jau būt, — mis Mērija nomākti atteica. — Bet varbūt Aureliāns ir vienkārši norūpējies" par Lauru. Uz spēles ir likts ļoti daudz, un būtu tikai saprotami, ja apziņa par viņas grūto uzdevumu profesoru mocītu pat drudzī.

Persijs piemiedza acis, viņa piere savilkās pārdomu pilnās rievās, kamēr viņš noraudzījās raižu māktajā skolotājā. Viņa kastaņbrūnie mati blāvi atmirdzēja sveces gaismā, kas dega uz skapīša pie gultas. No māla kausa, kas garoja blakus gaismeklim, pacēlās zāļu aromāts.

Piepeši Aureliāns Austrums gultā uzslējās sēdus. Viņš iepleta acis un ar neprātīgu skatienu raudzījās nenosakāmā tālumā.

— Suņi! — viņš, aizraujoties elpai, izgrūda. — Nakts suņi! Tie viņu no...

Viņš apklusa un gārgdams tvēra pēc gaisa. Seju bija izķēmojušas bailes. Persijs un Mērija pārbijušies saskatījās, bet tad no profesora lūpām izlauzās vēl citi vārdi: — Melnais... vilks! — viņš stomījās. — Tikai vilks... — Taču teikuma vidū viņu pameta pēdējās spēka paliekas. Viņš atslīga spilvenā, un acis aizvērās.

Mērija norūpējusies pārliecās viņam pāri. — Profesora kungs, profesora kungs!

Aureliāns Austrums neko neatbildēja. Toties tagad viņš elpoja daudz mierīgāk nekā iepriekš, un krūškurvis ritmiski cilājās.

Mērija Morgana pagriezās pret Persiju un norādīja uz kausu, kas stāvēja uz naktsskapīša. — Izskatās, ka nomierinošā tēja beidzot būs sākusi iedarboties. Varu tikai cerēt, ka kritīsies arī temperatūra un viņam tiks dāvāta mierīga nakrs.

— Cerrēsim. — Persijs domīgi noraudzījās profesorā, kas šķita iegrimis dziļā miegā. Tad viņš paskatījās Mērijā. — Kas mums vēl būtu jādarra?

Mis Mērija viegli pašūpoja galvu. — Šobrīd nekas. Es pa nakti pasēdēšu pie viņa, un tu vari doties gulēt. Tas ir prātīgākais, ko tu vari darīt.

— Vai esi gluži drroša, ka es neko nevaru palidzēt?

Skolotāja vēlreiz papurināja galvu.

— Labi, — Persijs noteica. — Bet, ja nu gadās kas nepārredzēts, tev man nekavējoties jādod ziņa! Norrunāts?

Mērija Morgana maigi pasmaidīja. — Norunāts, Persij. Un tagad — ar labu nakti.

Uzmetis sasirgušajam pēdējo skatienu, Persijs Valjants devās uz durvīm. Pie tām viņš apstājās un vēlreiz pagriezās pret skolotāju. — Varrbūt man iet un aprraudzīt Lauru?

— Apraudzīt Lauru? — Mērija Morgana pārsteigta atkārtoja.

— Kā tā?

Persijs paraustīja plecus. — Nezinu. Man tikai bija tāda nojauta.

Mis Mērija ieskatījās pulkstenī. — Drīz jau būs vienpadsmit. Laura ar Kaju jau sen aizmigušas guļ gultās.

— Varr būt, ka tev taisnibā. Bet tik un tā...

— Un kā tu domā, ko viņas varētu darīt?

— Nav ne jausmas, bet man kaut kā bija tāda sajūtā, ka viņas ir sataisījušās uz vecajām kapenēm...

— Uz vecajām kapenēm? — Mērija Morgana izbrīnījusies viņu pārtrauca. Tad viņa nogrozīja galvu. — To nu es nevaru iedomāties, Persij, pat labi gribēdama ne. Pirmkārt, viņas zina, ka tas ir aizliegts — un Laura nebūs tāda muļķe, lai riskētu ar izslēgšanu no skolas, jo tad visam būs beigas un viņai vairs nebūs nekādu iespēju tikt galā ar uzdevumu. Un otrkārt, pat tad, ja viņa grasītos doties uz kapenēm, tad ne jau nakts vidū. Viņa baidīsies, un viņas draudzene jau nu katrā ziņā.

— Taisnība, — Persijs pamāja. — Viņas man pašas stastījā, ka dzirrdējušas kapenēs gaudojam garrus.

Mērija pasmaidīja. — Vai redzi?

Persijs atbildēja viņas smaidam. — Šķiet, ka būšu nepamatoti norraizējies.

— Noteikti tā arī būs, Persij. Laura un viņas draugi taču nedarīs tādas aplamības un nemēģinās nakts vidū iekļūt kapenēs. Viņi taču zina, ka tas ir pārāk bīstami!

Miglas mākonis ar trim draugiem beidzot bija nokļuvis līdz ieejai kapenēs. Cits pēc cita viņi iegāja tumšajā ejā, kas veda uz kapeņu iekšpusi.