Laura un Avanterras noslēpums

Kabatas lukturīšu gaismā viņi pa nogāzeno eju devās dziļāk. Tā vijās līču loču un, jo tālāk viņi tika, jo vairāk tā sašaurinājās. Puvuma smaka tagad gandrīz aizrāva elpu. Miklās sienas atstaroja gaismu, no griestiem nemitīgi pilēja ūdens, un uz grīdas bija izveidojušās peļķes. Vajadzēja uzmanīties, lai nesaslapinātu kājas.

Mazliet vēlāk ekskursija bija beigusies.

* * *

Albīns Ellerkings bija nikns. Pat trakoti nikns. Viņš aizspēra no grantētā celiņa akmeni, sabozies ievīstījās vēl dziļāk biezajā filca mētelī un šļūkādams turpināja apgaitu pa Rāvenšteinas parku.

Zēvele sēdēja viņam uz pleca, ar saimnieka skatienu vērdamies visapkārt. Tomēr viss bija rāmi, un neviens nebija manāms.

Kāds tur brīnums, dārznieks klusībā sodījās. Kurš tad būs tik jucis, ka tik briesmīgā naktī mētāsies apkārt pa āru? Neviens — izņemot, protams, viņu pašu. Turklāt ap šo laiku viņš parasti jau sen gulēja savā siltajā gultiņā. Par šīs nakts nedienām viņš varēja pateikties tikai tai čūskai.

Rebekai Taksai.

Pēc vakariņām viņa dārznieku bija pasaukusi sāņus un cieši piekodinājusi būt divtik modram. Nekas vairs nedrīkstot noiet greizi, un neviens nedrīkstot izjaukt viņu plānus. Tālab viņa arī bija uzdevusi kopš šī brīža pēc gulētiešanas laika regulāri veikt apgaitas ap pili un pa parku, lai pārbaudītu, vai viss ir kārtībā, un izpētītu katru aizdomīgu kustību.

— Nevienss nedrīkssst spert soli kapenēss, vai dzirdi? — viņa bija uzšņākusi, hipnotizēdama ar vēso odzes skatienu. — Un, ja nu tomēr kass tādss notikss, es negribētu būt tavā ādā! Tad gan ess nosskaitīšoss — un Borboronss arī! Ne pa jokam nosskaitīšoss!

Albīns Ellerkings jau grasījās kaut ko atbildēt, bet tad izlēma paklusēt. Pirmkārt, tam nebūtu bijis jēgas, un, otrkārt, viņš zināja, ka Taksas raizes ir veltīgas.

Līdz šim vēl nevienam nebija izdevies neievērotam iekļūt kapenēs. Vārnas bija pamanījušas ikvienu negaidīto nācēju un sacēlušas trauksmi. Putnu lāzera skatienam nespēja paslīdēt garām neviens cilvēks. Ne dienu, ne nakti. Turklāt diez vai kāds skolnieks saņemtu dūšu naktī doties uz kapenēm. Viņi pārāk baidījās, īpaši kopš baumām par bēdīgo Alēna Šmita likteni.

Albīns Ellerkings pasmīnēja. Alēns Smits bija viņa ideja. Spīdoša ideja, kā likās viņam pqšam, bet tā čūska no sievietes, Taksa, pat paldies nebija pateikusi. Un Kvintuss Tumšickis jau nu ne rik. Tā, lūk! Viņam bija jāuzņemas visnetīrākais darbs, un viņš par to nedabūja dzirdēt ne pušplēsta atzinības vārda.

Dārznieks nopūtās. Ieraugot bijušo stalli, kur tagad bija ierīkots viņa šaurais mājoklis, uzvandītās dusmas pierima un ļāva samierināties ar ieilgušo netaisnību virkni, ko liktenis bija viņam sagatavojis. Beidzorapgaita tuvojās galam. Vēl tikai dažas minūtes, un viņš gulēs savā mīkstajā gultiņā un aizmigs saldā miegā.

Ellerkings jau tuvojās ieejas durvīm, kad Zēvele piepeši skaļi iešņācās. Un tad vēlreiz. Dārznieks pārsteigts apstājās, apgriezās apkārt — un tad ieraudzīja vārnas. Tās riņķoja tālīnajās nakts debesīs virs Bendesmežā. Tieši virs vecajām kapenēm. Neviena neizdvesa ne skaņas, taču Albīnam Ellerkingam vienā rāvienā tapa skaidrs, ka šis neparastais izturēšanās veids nav bez iemesla.

Kaut kas nebija lāgā — bet kas?

Albīnam Ellerkingam nenāca prātā neviens pārliecinošs izskaidrojums, un tā nu viņš nolēma vienkārši aiziet paskatīties. Drošs paliek drošs, viņš nodomāja. Ar Rebeku Taksu joki mazi.

Un ar Borboronu vēl mazāki.

Draugi neziņā stāvēja pie mūra, kas aizšķērsoja tālāko ceļu.

— Savādi, — Laura domīgi konstatēja.

— Tev taisnība, — Kaja piekrita. — Es arī nesaprotu, kāpēc viņiem vajadzēja vienkārši aizmūrēt eju.

Laura pašūpoja galvu. — Es nedomāju mūri.

— Nē? Un ko tad tu domā?

— Vai Magda nesen neteica, ka to zēnu — viņu sauca par Alēnu Smitu, ja pareizi atceros — nositusi sabrūkoša siena?

— Jā, un tad?

— Un tu vēl jautā? Vai tu varbūt te esi pamanījusi kādu iebrukušu sienu?

— Nē, — Kaja vientiesīgi atteica, taču tad viņai pielēca.

— Bet — tad jau tas nozīmētu...

— Tieši tā! Kāds to pasaciņu vienkārši izdomājis. Jautājums tikai, kāpēc?

Neviens neatbildēja, galu galā risināmas bija svarīgākas problēmas. Draugi neziņā raudzījās uz šķērsli.

— Un tagad? — Kaja pajautāja, cerīgi pavērdamās Lūkasā.

Tomēr zēns klusēja.

— Tev taču vienmēr visam atrodas kāds risinājums! — Kaja ironizēja. — Bet, kad tiešām jāķeras pie lietas, tad arī no tevis nav nekādas jēgas.

Lūkass jau gribēja izspļaut pretī ko indīgu, bet tad iejaucās Laura.

— Ei, jūs! — viņa asi uzsauca draugiem. — Beidziet muļķoties, labi?

Abi klusēja, un Laura vēlreiz pievērsās mūrim. Viņa to apgaismoja ar lukturīti no augšas līdz apakšai. Paklauvēja un ar pirkstiem aptaustīja akmens virsmu. Tad izvilka no kabatas bibliotēkā atrasto šķembu un salīdzinādama pacēla pret sienu. Tā bija tādā pašā krāsā un ar tādu pašu dzīslojumu kā akmeņi, kas veidoja sienu, un Lauras sejā parādījās apmierinājums.

— Ja vien nemaldos, tad šī siena arī ir no Maltas marmora. Un saskaņā ar visu, ko mums stāstīja Persijs, kapa kamerai jāatrodas tieši aiz tās.