Laura un Avanterras noslēpums

— Atvaino, — viņš sacīja, — bet es meklēju tavu brāli. Nesastapu Alariku viņa istabā, neviens nezina teikt, kur viņu var atrast, un tad iedomājos, ka varbūt tu...

Paravains apklusa, nekustīgi pievērsis skatienu svūpijam Alienoras rokā. — Ko tad Bučmūlis dara pie tevis? Viņi ar Alariku taču ir nešķirami.

— Ēēē... Viņš... ēēē... Alariks... nu...

Paravains, aizdomu mākts, piemiedza acis. — Kas tad Alarikam noticis? Stāsti taču!

Alienora nolaida skatienu, sejā iedegās kauna sārtums un acīs sakāpa asaras.

Baltais bruņinieks caururbjoši paskatījās meitenē. — Paklau, Alienora, es zinu, ka tu man kaut ko gribi noklusēt. Bet, ja tev mīļš tavs brālis, tad pasaki tagad, kas atgadījies.

Meitene bridi vēl spītā saknieba lūpas, bet tad viņas pretestība bija lauzta. Alienora, asarām plūstot, atviegloja sirdi un izstāstīja Paravainam par brāļa nodomu.

Kad viņa bija atzinusies, bruņinieks nobālēja un apjucis stingi raudzījās uz priekšu. Ik pa brīdim viņš neticīgi papurināja galvu.

— Kā tu varēji to pieļaut, Alienora! — Paravains pārmetoši paskatījās meitenē. — Kāpēc neizstāstīji man to jau agrāk?

— Tāpēc, ka biju viņam apsolījusi klusēt.

Paravains skaļi novaidējās un satraukti mētājās pa istabu.

No jauna saņēmies, viņš apstājās Alienoras priekšā. Tagad viņa balss skanēja laipni. — Pilnīgi pareizi, solījumi jāpilda — bet tikai tad, ja tie nevienam nenodara ļaunu, saproti? — Nu viņa balss bija kļuvusi pavisam skaļa. — Un to, ka Alariks dodas nāves briesmās, tev taču vajadzēja saprast!

Alienora nožagojās. Viņas vaigi bija mitri no asarām un kvēloja. — Bet viņš teica, ka zinot slepenu taku cauri purvam. Silvāns, meža skrē...

— Un kaut ari tā būtu! — Paravains pērkoņdimdošā balsī viņu pārtrauca un atkal sāka satraukti staigāt pa kambarīti. — Pat tad, ja viņš sveiks un vesels tiktu cauri purvam — par ko es ļoti šaubos —, arī tad viņam aiz muguras būtu tikai pati vienkāršākā pasākuma daļa! Kopš Borborons un tumsas spēki ieguvuši savā īpašumā kausu, viņu rokās ir rāda vara, kādu Alariks nespēj pat nojaust. Ko gan viņš varētu pret to iesākt?

Alienoras bālajā sejā bija lasāmas neizmērojamas bailes. — Be... be... bet, — viņa stostījās, — tad jau mums tūdaļ jāsteidzas viņam palīgā!

— Kā tu to iedomājies, Alienora? Sēra purvs no mums atrodas dienas jājiena attālumā — kā lai mēs spēru palīdzēt Alarikam, ja viņš iekulsies briesmās?

Piesardzīgi sperdami soļus, Laura, Lūkass un Kaja iegāja kamerā. Gaiss joprojām bija sasmacis, varēja dzirdēt monotonu troksni, ūdens pilieniem sašķīstot pret akmens grīdu. Kabatas lukturīšu gaisma spokaini slīdēja caur telpā valdošo tumsu. Bija grūti pareizi noteikt tās izmērus, taču Laura lēsa, ka tā bija apmēram piecpadsmit metrus gara un desmit metrus plata. Un telpas augstums varbūt bija vienāds ar maza auguma cilvēka divkāršotu garumu.

Kamēr trīs draugi tuvojās sarkofāgam, Laura ar lukturīti izgaismoja sienas. Persija stāstītais izrādījās balta patiesība — kapa kameras sienas pilnībā bija no marmora. Akmens zārks vīra augumā ari bija no tā paša materiāla. Sānos tam bija izkaltas reljefu joslas ar ainām no bruņinieku dzīves. Turklāt tas bija greznots ar Rāven-šteinu ģerboni un regālijām. Uzraksts uz postamenta liecināja, ka tā nudien ir Reimāra fon Rāvenšteinā pēdējās atdusas vieta.

— Vajadzētu sadalīties un pārmeklēt katru kameras stūrīti, — Laura ierosināja.

— Laba doma! — Lūkass atzina.

— Vai citādi nevar?— Kaja bailīgā balstiņā noprasīja.

— Nebaidies, rēgiem rudmates nepatīk, — Lūkass smējās.

— Un nemirušajiem arī ne.

— Lūkas! Beidz ākstīties! — Laura brīdināja un pagriezās pret draudzeni. — Mēs varam iet kopā, ja tev tā patīk labāk.

— Nē, nē, — Kaja pretojās. — Būs jau labi.

Viņa negribēja izblamēties zēna priekšā. Kas gan varēja notikt? Laura un Lūkass taču tepat vien bija.

Kaja nedroši pagāja dažus soļus no sarkofāga, bet tad ik pa brītiņam tramīgi pagriezās pret Lauru un Lūkasu, kas lēnām devās pretējā virzienā.

Kaja pakustināja kabatas lampiņu — un tieši sejas priekšā ieraudzīja pretīgu radījumu: no griestiem viņai deguna galā nolaidās trekns, riebīgs zirneklis! Kaja panikā skaļi iekliedzās un kā dzelta izmisīgi kāpās atpakaļ, līdz atdūrās pret kaut ko cilvēka lielumā. Kaut kas metāliski nošķindēja, un tai pašā mirklī viņai uz pleciem nolaidās divas smagas, aukstas rokas. Kāds milzīgs briesmonis mēģināja viņu piespiest pie zemes! Ieraugot dzelzs piedurkņu galos bālas skeleta rokas, Kaju pārņēma šausmas. Saliekušies kauli izskatījās pēc drausmīgiem plēsēja nagiem.

Tūlīt pat tie apķersies man ap kaklu un žņaugs, Kajai ienāca prātā. Viņa vēlreiz spalgi iebrēcās.

Laura un Lūkass tūdaļ steidzās turp un uzreiz ieraudzīja, kas noticis — Kaja bija uzgrūdusies bruņinieka ietērpam, kas droši vien bija stāvējis pie kameras sienas. Tagad bruņas ar pilnu svaru balstījās uz Kajas pleciem, meiteni bija apņēmušas dzelzs rokas un kuļājās Kajas priekšā šurpu turpu.