Laura un Avanterras noslēpums

Lūkass nevērīgi atmeta ar roku. — Nekrīti panikā, es piesargāšos, lai nepieskartos eliksīram!

Laura vēlreiz tuvināja ausi sienai un ieklausījās. Šaubu nebija — tur patiešām skanēja attāla čaloņa. Izklausījās pēc liegas šalkoņas vai klusinātas murmināšanas. Tomēr tā bija tik neskaidra, ka viņa nespēja pavisam skaidri pazīt skaņu. Iespējams, ka runa patiešām bija par ūdeni — bet varbūt arī par kaut ko citu.

Bet par ko tad?

Laura atkal piebiedrojās Kajai un Lūkasam, kas stāvēja Grāla kopijas priekšā. — Savādi gan, — viņa, pieri saraukusi, noteica.

— Man ari liekas tāpat, Laura! — šņācošā balss skanēja viņai no aizmugures.

Draugi apsviedās apkārt. Pārbijušies viņi ieraudzīja Albīnu Ellerkingu, kas stāvēja pie kapa kameras ieejas un drūmi raudzījās uz viņiem. Uz pleca viņam tupēja vecais kaķa lops. Zēvelem spalva bija sacēlusies stāvus, aste pacelta gaisā, un sātaniskā acs lāpas gaismā meta sēra dzeltenas dzirksteles. Tad dzīvnieks atvēra muti.

— Es jums gan rādīšu, kā te okšķerēties! — runcis nodār-dināja.

— Ai, nē! — Kaja ievaimanājās, — ko mēs tagad iesāksim, Laura?

Laura nezināja. Viņa bikli vēroja dārznieku, kas stūrainām kustībām ienāca kapa kamerā, paņēma no sienas lāpu un draudīgi tuvojās draugiem. Viņi atkāpās. Ellerkings viņus iedzina arvien tālāk stūrī, līdz trijotnei aiz muguras atradās tikai siena. Laura mēģināja aizšmaukt dārzniekam gar labo pusi. Tomēr Albīns bija uzdevuma augstumos un novicināja viņai priekšā degošo lāpu. Meitene atrāvās, tikko paspēdama izvairīties no liesmas. Arī Lūkass grasījās izmukt no Ellerkinga, taču viņam neveicās tāpat kā māsai. Turklāt uguns apsvilināja viņam matu cekulu, drusku skardama arī labo ausi.

Albīna sejā atplauka ļauns smaids pamanot, ka bija ievainojis zēnu. Viņš nāca arvien tuvāk, un kaķis uz pleca šņāca kā satrakots pūķis.

Kaja aiz bailēm drebēja. — Dari taču kaut ko, Laura! Lūdzu, dari taču kaut ko!

Tad Laurai ienāca prātā čukstošā migla. Viņa žigli iebāza roku kabatā, izvilka pudelīti un atkorķēja. Šoreiz Dūmākonis bija žiglāks — viņš šņākdams izplūda no pudelītes, it kā to vien būtu gaidījis, lai viņu sauktu talkā.

Dārznieks pārsteigts apstājās un lielām acīm blenza un augošo miglas mākoni, pat Zēvele apklusa.

— Ietin viņu, Dūmākoni! — Laura pavēlēja čukstošajai miglai.

— Ātri!

— Jūsu vēlme pavēle ir man, kundze, — Dūmākonis paklausīgi izdvesa, — pavēle man ir.

Miglas mākonis pielīda tuvāk pārsteigtajam dārzniekam un virpuļoja tam apkārt, līdz viņu un kaķi bija pilnīgi ietinis biezā plīvurā. Tikai lāpa vēl mirdzēja kā milzīgs jāņtārpiņš miglā.

— Velns lai parauj! — Zēveles lāsts neko nelīdzēja. Viņš neko nevarēja redzēt, un Albīns Ellerkings, saprotams, arī ne. Dārznieks izmisīgi mēģināja atbrīvoties no mākoņa tvēriena un iznākt laukā no miglas — nesekmīgi. Laura atviegloti vēroja, kā Dūmākonis sekoja katram nedrošajam solim, it kā būtu pielipis pie dārznieka. Tagad bija tīrais nieks izvairīties no Ellerkinga un viņa runča.

Laura deva draugiem zīmi sekot viņai un pielika pirkstu pie lūpām. Klusumu! Lūdzu, pilnīgu klusumu! Viņa piespiedās cieši pie labās puses sienas un lūkoja uz pirkstgaliem aizlavīties garām dārzniekam uz izejas pusi. Kaja un Lūkass viņai uzmanīgi sekoja. Viņi nesacēla gandrīz nekādu troksnīti.

Tomēr Zēvele ar aso kaķa dzirdi viņus bija saausījis. — Uzmanies! Viņi mēģina aizmukt! — viņš uzšņāca saimniekam. — Pa kreisi, vairāk pa kreisi!

Albīns Ellerkings uzreiz lempīgi metās uz kreiso pusi un aizšķērsoja viņiem ceļu.

Sasodīts!

Ātri izlēmusi, Laura mainīja virzienu. Viņa draugiem deva zīmi ar roku, un visi trīs klusītēm zagās uz otru kameras pusi.

— Pa labi! — runcis iešņācās. — Viņi grib izsprukt pa labi!

Un dārznieks kopā ar miglas plīvuru, kas viņam bija apvijies

apkārt, steigšus metās pa labi. Tā vien likās, ka viņš atkal draugiem aizšķērsos ceļu, kad piepeši paklupa gar bruņām, kas mētājās uz grīdas, un ar skaļu brīkšķi nogāzās zemē. Viņam no rokas izkrita lāpa. Tā izlidoja no miglas mākoņa un nobūkšķēja tieši Laurai pie kājām.

— Velns un elle! — kaķis žēli ieņaudējās, toties Laura veikli pieliecās un paķēra lāpu. Viņa to pacēla gaisā un pagriezās pret draugiem. — Taisāmies, ka tiekam!

Kajai un Lūkasam tas divreiz nebija jāatkārto.

Kad Laura ar draugiem beidzot bija tikuši līdz kapeņu izejai, viņa lāpu nometa zemē. Tā iekrita peļķē, kur liesma šņākdama apdzisa. Tad visi trīs ņēma kājas pār pleciem, it kā viņiem uz pēdām mītu dēmoni.

Lielās vārnas kokos pamodās vienā mirklī. Spārnotās kapeņu sardzes vienā mirklī sacēla tādu troksni, ka varēja vai kurls palikt. Tās, mežonīgi vicinādamas spārnus, pacēlās gaisā un sekoja bēgļiem, kas cilpoja ko kājas nes caur naksnīgo Bendesmežu. Laura, Kaja un Lūkass varēja dzirdēt spārnu švīkstoņu, un putnu ķērkšana griezās ausīs. Tomēr viņi neatskatījās un laidās rikai uz priekšu. Bailēs ievilkuši galvas plecos, viņi kuru katru bridi riskēja saņemt smailo knābju triecienu.