Laura un Avanterras noslēpums

— Skan loģiāli, — Lūkass atbildēja. — Jautājums tikai, kā mēs tur tiksim iekšā.

Atbildes vietā Laura vēlreiz uzspīdināja mūrim gaismas staru, rūpīgi izgaismodama katru laukumiņu. Tomēr nekas nedūrās acīs. Akmeņi līdzinājās cits citam. Bloki bija salikti rindās viens virs otra un veidoja nepārvaramu šķērsli.

Piepeši Laura atklāja nelielu reljefu, kas bija izkalts vienā akmens blokā. Tas atradās ceļgalu augstumā labajā pusē pie sienas ārmalas. Viņa notupās un sāka to pētīt tuvāk. Lūkass un Kaja nostājās aiz viņas, pārliecās pār plecu, ari savas lampiņas pavērsuši pret reljefu. Tagad Laura spēja saprast, ka tas ir tas fragments, no kura tieši šajā vietā bija izlauzta akmens šķemba. Tur, kur vajadzēja atrasties reljefa augšpusei, sienā rēgojās maza bedrīte. Zem tā varēja redzēt zirga ķermeni ar kājām, kā arī divu bruņās tērptu jātnieku kājas. Fragmentāro gravējumu ietvēra latīņu valodā rakstītu vārdu pusloks. Taču Laura uzreiz saprata, kas tas ir.

— Tempļa bruņinieku zīmogs, — viņa pārsteigta pačukstēja draugiem.

Meitene pielika blakus atradumu no bibliotēkas — nebija nekādu šaubu, uz tā bija attēlota reljefa augšpuse, kuras trūka. Tātad akmens šķemba nāca no šīs sienas.

Ko gan tas varētu nozīmēt, Laura prātoja. Kāpēc tētim vajadzēja paņemt līdzi šo fragmentu un paslēpt?

Piepeši viņai radās iedvesma. Viņa lūkoja ielikt akmeni tā sākotnējā vietā un iespieda mūra bedrītē, tas izdevās bez kādām grūtībām. Bet tad atlūza iesprūda. Tā rēgojās ārā no sienas apmēram par pus-centimetru un nekustējās, ari spēcīgi uzspiežot. Laura, ilgi nedomādama, paņēma lukturīti un pamatīgi iebelza ar to pa akmeni. Un re nu: akmens iegāja sienā līdz galam, un zīmogs bija vesels. Nekas vairs neliecināja par to, ka pirms brītiņa vienas daļas bija trūcis.

Tai pašā brīdī no kapeņu dzīlēm atskanēja dārdēšana un rīboņa. Laura steigšus pietrūkās kājās un izbijusies pavērās pārējos. Rīboņa nāca arvien tuvāk un tuvāk, pieaugdama skaļumā. Piepeši mūris viņu priekšā sāka drebēt.

Trijotne atlēca divus soļus atpakaļ, izmisīgi saskatījās un tad lielām acīm pievērsās sienai, kas vibrēja arvien spēcīgāk. No griestiem sāka krist putekļi, un kabatas lampiņu gaismā draugi varēja saskatīt neskaitāmus zirnekļus, kas steigšus rāpoja projām. Tad viņiem zem kājām sāka līgoties grīda. Tikai mazliet, tomēr tas bija skaidri manāms.

Kaja saķēra Lauras roku un cieši iekrampējās tajā. Viņas nagi iespiedās Lauras plaukstā. Tomēr meitene to nemanīja, jo pati kā apburta vēroja neparasto ainu.

Viss mūris pakustējās. Vispirms lēnām, bet tad arvien ātrāk tas šņirkstēdams un dārdēdams virzījās sāņus, līdz ar slāpētu atsitienu pavisam pazuda kreisās puses sienā. Tad atkal iestājās klusums. Rīboņa un grīdas līgošanās bija mitējušās.

Ceļš bija brīvs.

Kad Laura pavērsa kabatas lukturīša staru tumsā, viņa ieraudzīja, ka priekšā paveras liela kamera. Tās vidū stāvēja iespaidīgs sarkofāgs. Viņi bija nonākuši pie mērķa — viņu priekšā atradās Reimāra fon Rāvenšteinā kapenes.

— Jā! — Laura iegavilējās. Lūkass un Kaja pievienojās viņas gaviļu saucieniem, mezdamies viens otram ap kaklu un laizdamies prieka dejā.

2 1. nodaļa KAPEŅU ŠAUSMAS

'

Bučmūli!!! — Alienora nespēja savaldīt dusmas. — Pie visiem jodiem, vai tu vienreiz apklusīsi, lops tāds!

Taču svūpijs ir nedomāja klausīt. Viņš pavēra smailo purniņu un izgrūda gari vilktu brēcienu, kas atgādināja stirnas mazuļa baiļu saucienu. Tad viņš savicināja savus sikspārņa spārneļus, aizsvilpojās līdz Alienoras kambarīša durvīm, atskanot skaļam bladāc!, triecās pret tām un uz galvas nokrita zemē. Bučmūlis vēlreiz nobrēcās, tikai klusāk un žēlāk nekā pirmo reizi.

Alienora piesteidzās klāt un pacēla spārnoto kažokzvēriņu.

— Te nu tu dabūji par to, ka esi tik nepaklausīgs! — viņa bārās.

— Ja tu tā turpināsi, tad nolauzīsi sprandu! Un vēl ļaunāk — tava dumjā brēkšana sacels kājās visu pili, un atklāsies, ka Alarika vairs nav Blāzmoralda.

Svūpijs noraudzījās meitenē tumšām, apaļām acīm, un Alienorai piepeši radās sajūta, ka viņš saprot. Viņa maigi noglāstīja zvēriņam galvu, pakasīja aiz mīkstajām ausīm un noglaudīja spalvaino rumpīti. — Būs jau labi, Bučmūlīt. Kāpēc tu uzreiz nevarēji tā darīt?

Alienora piegāja pie koka galda, kas stāvēja kambara vidū, paņēma no augļu bļodas ābolu un pastiepa pretī sīkulim.

Bučmūlis to satvēra priekšķepās un metās virsū ar vilka apetīti, skaļi šmakstinādams gluži kā vesels cūku bars.

— Ar to arī vajadzēja sākt, āmurgalva, — meitene noskaitusies sodījās. — Un man būtu aiztaupīts viss šis uztraukums!

Te gaitenī atskanēja soļi, kas, strauji tuvodamies, virzījās uz Alienoras istabiņas pusi.

Svūpijs nometa ābolu, un, iekams Alienora paspēja reaģēt un aizspiest viņam muti, dzīvnieks žēlabaini iebrēcās.

— Kuš! — Alienora ar nepielūdzamu tvērienu noslāpēja kažokzvēriņa saucienu. Par vēlu! No skaļa klauvējiena nodrebēja durvis, un, iekams Alienora vēl paspēja uzsaukt “iekšā”, tās atsprāga vaļā, un ienāca bruņinieks Paravains.