Laura un Avanterras noslēpums

Pēc kāda laiciņa putnu kliedzieni pieklusa un beigās norima pavisam. Laura atskatījās pār plecu. Vārnas bija metušas mieru un laidās atpakaļ uz vecajām kapenēm. Sabrukušie mūri jau krietnu brīdi nebija redzami.

Varbūt tās apsargā tikai kapeņu teritoriju, Laurai ienāca prātā. Un neseko mums tālāk, jo esam izgājuši no burvju loka.

Taču, lai kā arī būtu, — galvenais, ka šaušalīgie putni beidzot bija aizlidojuši. Ja nenotiks nekas neparedzēts, tad pēc neilga brītiņa viņi jau būs šķērsojuši Bendesmežu un tikuši līdz mežmalai.

Lūkass māsai sekoja cieši uz pēdām. Šķita, ka viņam vēl bija spēka gana. Kaja turpretim bija atpalikusi labu gabalu. Bija redzams, ka viņa nav pieradusi pie šādas slodzes, un varēja dzirdēt, cik viņa aizelsusies.

Laura palēnināja skrējienu un pagaidīja, līdz Kaja bija viņu panākusi. — Tagad tikai neatpaliec! — viņa uzmundrināja draudzeni. — Drīz būsim galā.

— Jā, jā! — Rudmate noelsās. — Būs jau labi.

Tomēr Kajas soļi kļuva arvien īsāki un smagāki. Toties Kaja pati tusnīja arvien skaļāk. Viņa izklausījās pēc astmatiskas tvaika lokomotīves. Varbūt tāpēc arī Laura gandrīz nebūtu sadzirdējusi balsi, kas no meža dziļumiem atskanēja līdz viņas ausīm. Skanēja kā tāli, aizsmakuši čuksti.

— Apstājieties jel, apstājieties! — caur kokiem kāds dvesa.

— Pagaidiet mani, kundze, — pagaidiet mani!

Laura deva Kajai zīmi skriet tālāk un apstājās. Sejā atausa atvieglots smaids, jo viņa tūlīt bija pazinusi balsi — tas bija Dūmā-konis, čukstošā migla.

Vēl pēc brītiņa tas šņākdams tuvojās caur kokiem, balts vir-puļvējš, kas, mezdams līkumus kā slalomā, locījās ap stumbriem un tuvojās gaidošajai meitenei. Beidzot ticis līdz Laurai, Dūmākonis bija gluži aizelsies.

Laura noraizējusies sarauca pieri. — Kas tad noticis? — viņa apvaicājās. — Vai esi pārpūlējies?

— Nav vērts par to runāt, kundze, — nav vērts. Vingrinājies neesmu ilgi, un nu vairs nespēju tik žigli paskriet — tik žigli paskriet. Paldies, ka mani pagaidījāt — ka mani pagaidījāt!

— Man jau jāsaka paldies! — Laura smaidot atteica. — Bez tavas palīdzības mēs jau sen būtū krituši Ellerkinga un viņa runča nagos.

— Pats par sevi saprotams — par sevi saprotams! — Dūmā-konis nievājoši nošņācās. — Mans cēlākais uzdevums ir kalpot manai kundzei — kalpot manai kundzei. Bet, ja nu jūs tagad būtu laipna tik un doties man ļautu uz guļamistabu — doties uz guļamistabu? Esmu tik briesmīgi noguris... — viņš skaļi un no sirds nožāvājās, — tik briesmīgi noguris...

Laura izvilka no kabatas pudelīti un atvēra. Čukstošā migla vēja ātrumā ielīda atpakaļ trauciņā, un, iekams meitene vēl bija

paguvusi to aizkorķēt, jau atskanēja krakšana. Laura uzjautrināta iebāza pudelīti atpakaļ kabatā. Tad viņa steidzās pakaļ draugiem.

Albīns Ellerkings pārskaities nošņaukājās un sāpēs savieba seju. Kreisā kāja dega kā ugunī. Paklupdams uz bruņām un nogāzdamies zemē, viņš bija ne tikai saplēsis bikses, bet arī viscaur nobrāzis stilbu, kas tagad asiņoja. Un sasodītā migla viņam nebija ļāvusi jel ko saskatīt, tā ka viņš bija zaudējis spēju orientēties un vairākkārt ieskrējis sienā, uzdauzīdams sāpīgus punus. Par laimi, dūmaka, kas viņu darīja aklu, piepeši bija pazudusi.

Dārznieks klusi pie sevis lamājās, klibodams uz izejas pusi. Nolādētie draņķagabali! To viņi man vēl pieminēs — varu apzvērēt!

Zēvele, kas jau sen bija pametis vietu uz dārznieka pleca, izlīda no kapenēm dažus metrus saimniekam pa priekšu. Runcis apstājās, izlieca muguru kūkumā, izslēja asti gaisā un ieņaudējās kā aizkaitināts dēmons.

Kad Albīns Ellerkings iznāca viņam blakus un žigli paskatījās visapkārt, viņš saprata, kas Zēveli bija tik traki uztraucis — draņķa-gabali bija pazuduši bez vēsts!

Nolādēts!

Dārznieks dusmās nošņācās, un viņa seja sadrūma. Taču tad viņam ienāca prātā kas tāds, kas vienā rāvienā aizdzina dusmas. Viņš tos knēveļus vairs nevarēja panākt — bet viņi tāpat nekur neizspruks! Pilnīgi noteikti ne. Par to parūpēsies Dragans un Drogūrs. Tie līdz šim visus bija nogrābuši ciet.

Visus bez izņēmuma.

Albīns Ellerkings īgni pasmaidīja. Tad iebāza mutē divus pirkstus un dziļi ievilka elpu.

Rāvenšteinas parks rāmi gulēja nakts tumsā. Pūta viegls vējiņš, kas klusi čabināja krūmu zarus un ziemciešu lapas dobēs. Bukša suņi stāvēja gandrīz nekustīgi.

No mākoņiem izlīda mēness, kad nakrs klusumu pārtrauca spalgs troksnis. Tas bija svilpiens, kas atlidoja no Bendesmežā un izskanēja pāri mauriņam. Tad viss atkal bija rāmi, un neviena skaņa vairs netraucēja nakts mieru.