Laura un Avanterras noslēpums

izdarīr nevienu kustību. Kā paralizēta viņa gulēja zemē, stingi raudzīdamās suņos, un iekliedzās: — Laura! Palīdzi man, Laura!

Laura nevilcinājās ne sekundi. Viņa zibenīgi apgriezās, steidzās atpakaļ pie Kajas un nostājās starp viņu un glūnošajiem dogiem. Arī Lūkass, kas bija pamatīgi atrāvies, metās atpakaļ pie Kajas un Lauras.

Kamēr zēns palīdzēja piecelties Kajai, Laura nenovērsa skatienu no suņiem. Viņa raudzījās tiem tieši acīs. Dzīvnieku tumšajās zīlītēs atspoguļojās asinskāre. Un piepeši Laura atskārta, ko bija darījusi nepareizi.

Mēs nekādā ziņā nedrīkstējām mukt projām, meitenei iešāvās galvā. Nomierinies, Laura, esi mierīga! Nekādu nepārdomātu kustību — varbūt viņi liksies mierā. Vienlaikus viņai radās pārdroša ideja: ja jau var nolasīt domas, tad varbūt var ietekmēt arī cita gribu?

Laura dziļi ieelpoja un uzmeta dogiem vēsu, izlēmīgu skatienu. Vācieties prom, viņa tiem pavēlēja domās. Vācieties beidzot prom un lieciet mūs mierā!

Suņi vēlreiz draudīgi ierūcās un atsedza iespaidīgus ilkņus, taču nespēja saņemties, lai uzbruktu. Gluži pretēji — kad Laura spēra piesardzīgu soli tiem pretī, abi mazliet atkāpās.

Laurā pamodās cerības dīglis. Darbojas! Patiešām darbojas!

Viņa paspēra vēl vienu soli uz priekšu, un suņi par tādu pašu gabaliņu atkāpās atpakaļ. Likās, tie pierimst. Rūcieni pieklusa.

Tad vēlreiz cauri naktij atskanēja svilpiens.

Dogi sarāvās un vienā mirklī bija pārvērtušies. Jaunas medību kāres pārņemti, viņi sāka apriet meiteni. Astes pātagoja gaisu. Priekšķepas ar garajiem nagiem iespieduši mauriņā, dzīvnieki bija pieplakuši pie zemes kā pantera pirms lēciena. Un tad jau viņi kā bultas metās virsū draugiem — līdz uzbrukuma vidū apstājās. Draudīgie rūcieni pārvērtās par bailīgiem smilkstiem. Melnie suņi tramīgi blenza uz bērnu pusi, un pēc pāris sekundēm apgriezās apkārt. Astes iežmieguši, tie lieliem lēcieniem laidās bēgt.

Draugi pārsteigti saskarījās. Kas gan suņos varēja iesvelt tādas bailes un šausmas, lai tie viņus liktu mierā un mestos bēgt? Tad visi trīs izdzirda sev aiz muguras šaušalīgu gaudošanu. Viņi atskatījās.

Tas bija vilks — uz viņu pusi skrēja liels, melns vilks.

Laura uzreiz saprata, kur viņa redzējusi šo plēsoņu. Tas bija vilks no gleznas, kas karājās ieejas hallē! Viņa bija pilnīgi droša, kaut arī tas nebija iespējams. Tu noteikti maldies, viņa nodomāja. Kā gan vilks gleznā var atdzīvoties?

Vilks, kas tagad metās uz viņu pusi, bija visnotaļ dzīvs. Zvērs tuvojās vareniem lēcieniem, sēra dzeltenās acis tumsā kvēloja. Nepievērsdams draugiem ne mazāko uzmanību, tas aiznesās viņiem cieši garām un laidās nopakaļ bēgošajiem suņiem. Mazliet vēlāk viņš jau bija pazudis.

Kaja raudzījās stingu skatienu kā nemaņā. — Es tam vienkārši nespēju noticēt, — viņa klusi izdvesa. Tad papurināja galvu un pievērsās Laurai. — Vai tu arī redzēji to pašu, ko es?

Laura mēmi pamāja.

— Man šķita, ka vilki mūsu apvidū jau sen ir izmiruši, — Kaja nomurmināja.

— Ir jau arī! — Lūkasa atbilde bija gluži kā pistoles šāviens. Viņš atkal bija savā elementā. — Pēdējo vilku nomedīja deviņpadsmitā gadsimta sākumā Bendesmežā toreizējais pils īpašnieks. Viņš esot licis zvēru izbāzt un izlikt to kā trofeju medību istabā.

— Tomēr — ja jau pie mums patiešām vairs nav vilku, — Kaja prātoja, — no kurienes tad šis vilks tik pēkšņi uzradās?

Lūkass paraustīja plecus. — Nav ne jausmas!

— Kas zina — varbūt tas vilks nemaz nebija īsts vilks?

— Un kas tad?

— Rēgs.

— Rēgs? — Lūkass brīnījās. — Tu murgo. Pirmkārt, rēgu nemaz nav. Un otrkārt, tas ir pilnīgi neiespējami!

— Kāpēc tad ne? — Kaja ietiepīgi atbildēja. — Pēc visa tā, ko esam piedzīvojuši pēdējās dienās, es neko vairs neuzskatu par neiespējamu.

— Tas nebija rēgs, — Laura mierīgi sacīja.

— Jā, skaidrs — tas taču ir loģiāli! — Lūkass kaismīgi pie-krita. Bet tad viņa pierē atkal ievilkās rieva, un zēns aizdomīgi paskatījās māsā. — Kāpēc tu esi tik pārliecināta?

Laura jau gribēja izstāstīt draugiem vecās gleznas noslēpumu, kad viņai ienāca prātā labāka doma. — Nāciet man līdzi, — viņa sacīja. — Es jums kaut ko parādīšu.

Alarikam acīs pilēja asinis, uz brīdi padarot viņu neredzīgu. Harpija laikam bija viņam trāpījusi pa galvu. Piere dega kā elles liesmās, it kā nezvēra nags ieskrāpējot būtu izlaidis indi

Spārnotais dēmons atkal metās uzbrukumā. Šoreiz tas zēnam trāpīja vaigā. Alariks iekliedzās sāpēs un atrāvās atpakaļ, cik nu tas bija iespējams.

Harpija izgrūda ņirdzīgus smieklus un griezīgā vecenes balsī ieķērcās: — Tu mirsi, stulbeni! Mirsi! Mirsi! Mirsi!

Alariks zināja, ka glābiņa vairs nav. Beigu beigās viņš jau līdz pleciem bija iestidzis purvā. Viņš vienīgi cerēja, ka vētras dēmons drīz izbeigs viņa ciešanas.

Taču harpija, likās, ij nedomāja viņam sagādāt ātru nāvi. Viņas uzbrukumi laikam bija domāti tikai tam, lai zēnu mocītu un novērstu atgriešanos uz drošas takas. Nezvērs laikam gribēja nogaidīt, līdz viņš pilnībā iegrims muklājā, razdams mokpilnu nāvi puvekļainajos ūdeņos. Tikai tad tas ķersies klāt un aprīs viņu gabalu pa gabaliņam.