Laura un Avanterras noslēpums

Iedomājoties par savu ieročnesēju, Paravainam gandrīz asaras sakāpa acīs. Bultspārnis gan viņam jau bija nodevis prieka vēsti, ka zēns atrodas drošībā un, Silvāna pavadīts, ir ceļā uz Blāzmoraldu, taču iedomājoties, ka Alariks savā izmisumā bija sadūšojies uz tik neprātīgu pasākumu, viņam sirds gandrīz vai lūza. Labāk nedomāt, kā būtu tad, ja Alarikam kaut kas būtu noticis, ja viņš būtu kļuvis par Sirīnas upuri! Paravains bija'pārliecināts, ka harpijas tēlā neslēpās neviens cits kā Sirīna, Borborona tuvākā uzticības persona.

Lai kā arī būtu, Alariks bija izrādījis drosmi. Arī tad, ja viņa pūliņi beigās bija izrādījušies velti, viņš bija pierādījis, ka ir gatavs gaismas labā atdot visu. Pat savu dzīvību.

Nez vai Laura ir no tāda paša koka, bruņinieks prātoja. Vai arī viņā mīt tikpat daudz drosmes? Vai arī viņa ir gatava visu likt vienā svaru kausā — vai arī jau ir atteikusies no cīņas, un mūsu visu liktenis patiesībā sen ir apzīmogots, kamēr mēs vēl lolojam cerības uz glābiņu?

Neziņa Paravainu gandrīz vai darīja traku, un tā nu viņš izlēma spert soli, no kura līdz šim bija vairījies — iestājoties naktij, viņš uz Cilvēkzvaigzni nosūtīs savu ēnu. Šī būtne, kam trūka veidola, spēja atrast ceļu uz māsas zvaigzni arī bez burvju vārtiem. Ēna gan tur bija lemta bezdarbībai, būdama tikai vērotāja, kas nespēj iejaukties un kaut ko paveikt. Taču pēc atgriešanās tā vismaz spēs izstāstīt par pieredzēto un sniegt viņam skaidrību, vai vēl var cerēt uz glābiņu.

23. nodaļa AKMENS MILZIS

NO rīta laiks noskaidrojās. Lietus pārstāja, un mākoņi izklīda. Ziemas saulīte austrumos iekrāsoja debesis maigi sārtā krāsā. Rāvenšteinas pils miklie jumti atmirdzēja nespodrā gaismā.

Laura pasteidzās ātrāk apēst brokastis un lūdza Persiju Val-jantu viņai sekot ieejas hallē. Lielās gleznas priekšā viņa skolotājam izstāstīja, ko tika piedzīvojusi naktī — par gājienu uz kapenēm, melno vilku, kurš viņu un draugus bija izglābis no asins-suņiem, un arī par tikšanos ar sievieti baltā, kas atkal bija ieņēmusi savu vietu gleznā. Vilks gulēja viņai pie kājām.

It nekas neliecināja par to, ka naktī tie abi bija izkāpuši no gleznas un sastapuši Lauru. Vienu brīdi Laura tālab baidījās, ka Persijs viņai nenoticēs. Taču fizkultūras skolotājs ticēja katram vārdam — galu galā viņš zināja nelaimīgās Silvas un melnā vilka noslēpumu.

Silva bija dzīvojusi Nežēlīgā bruņinieka laikā. Toreiz viņu tuvu un tālu bija izdaudzinājuši par visskaistāko meiteni. Reimārs fon Rāvenšteins viņu noskatījis sev un gribējis apņemt par sievu, kaut arī viņa jau sen bija solījusies kādam jaunam puisim. Kad Silva liegusies un pat pēc draudiem tikt piespiestai ar varu nav piekritusi precībām, Reimārs atriebies un uzlicis viņai šaušalīgu lāstu.

Laura pārsteigta paskatījās Persijā. — Viņš uzlika lāstu?

Skolotājs pamāja. — Reimārs bija ne tikai visai drrankigs laikabiedrrs, bet arri noslēdzis savienibū ar tumšajiem spēkiem. Tāpēc viņam bija pamatigas zinašanās tumšajās zintis, ko viņš vajadzibas gadījumā arri nekavējās likt lietā!

— Un tas viss tikai tāpēc, ka Silva ar viņu negribēja precēties?

— Tieši tā! — Persijs apstiprināja. — Viņa lāsts uzlika meitenei trragisku liktenī: dienu Silvai vajadzēja kverrnēt tumšā pagrrabā, taču pēc saulrieta vina pārrverrtās plēsīgā vilkā, kas iedzina šausmās visus Rāvenšteinas apkārtnes iedzīvotājus. Pat viņas iemīļotais, mežsargs, vārdā Hanss, meiteni nepazina zvēra izskatā un sāka viņu nežēligī vajāt. Un tas nelaimīgajai meitenei salauza sirdi.

Laura līdzjūtīgi nopūtās. — Kāds tur brīnums, ka viņa visu laiku tik sērīgi skatās. Bet viņa tik un tā neapprecējās ar Reimāru fon Rāvenšteinu?

— Nepavisam ne! Kad pēc gada viņai lika izvelēties starrp prrecībām un nāvi, viņa brruņinieka acu prriekšā metās zemē no pils torņa, dodamās nāvē. Taču pirms tam Silva nolādēja Nežēlīgo bruņinieku — viņš nerradīšot mierrū, līdz nebūšot atrriebts viņa nodarījums.

— Un tas nav noticis līdz pat šai dienai?

— Nē! — Persijs papurināja galvu. — Reimārs fon Rāvenšteins vēl joprrojam ir lāsta varā. Bet, sprriežot pēc visa, ko tu man izstāstīji, Laura, Silva arri vēl nav rradusi mierrū.

Laura domīgi paskatījās skolotājā. — Tā liekas. Tomēr es gluži nesaprotu...

Viņai nācās apklust, jo piesteidzās Mērija Morgana. Mērija bija ārkārtīgi uztraukusies un izskatījās, ka nav tālu līdz izmisumam.

— Profesors..., — mis Mērija iesāka, bet tad viņai aizlūza balss un acīs iemirdzējās asaras.

— Kas profesoram noticis? — Laura steigšus apvaicājās.

— Viņš... — Mis Mērija saminstinājās, izšņauca degunu un noslaucīja asaras no acīm. — Baidos, ka drīz viss būs cauri. Viņš deg drudzī un ir iekritis komai līdzīgā nemaņā, un...

— Tad taču vajag izsaukt ārstu, žigli! — Laura iekrita starpā.

Pesijs Valjants viņā līdzcietīgi noskatījās. Viņš pārāk labi spēja saprast meitenes rūpes. — Tas neko nedos, Laura — viņam vairrs nespej palīdzēt neviens ārrsts. Tu taču zini!