Laura un Avanterras noslēpums

To jau tu gribētu gan, domāja tumsas aizstāvis, taču ārēji turpināja spēlēt nezinīša lomu, viņa sniegums tajā bija gandrīz vai apbrīnas vērts.

— Baidos, ka būsi kļūdījusies! — viņš atteica, neizpratnē pakratīdams galvu, kad Laura atkal bija apsēdusies. — Man patiešām žēl — bet, ja es kaut ko nezinu, tad nevaru to pateikt arī tev. Tas taču būtu skaidrs, vai ne?

Un rev nemūžam neienāks prātā, ka kauss ir paslēpts Reimāra dārgumu krātuvē, viņš ņirdzīgi nodomāja. Citādi tu izrādītos gudrāka par Austrumu un Persiju Valjantu!

Laura sarāvās. Visvairāk viņai šobrīd gribējās pielēkt kājās un skaļi iegavilēties.

Re nu! Izdevās!

Tomēr viņa centās Tumšickim nekādi neizrādīt, ka bija izdevies nolasīt viņa domas. Lai nenodotu sevi, meitene turpināja tēlot sašutumu, apbērdama viņu ar jauniem pārmetumiem. —Jūs taču nepieļausit, ka profesors nomirst! Jūs to vienkārši nedrīkstat!

Viņas manevrs bija izdevies! Tumšickis par jutās spiests izdvest svētulīgu atvainošanos.

— Tici man, — viņš sacīja, prasmīgi uzlikdams sejai nožēlas masku. — Neviens ro nepārdzīvotu sāpīgāk par mani, ja mūsu godājamo kolēģi Aureliānu Austrumu pāragri skartu tik šausmīgs liktenis, — it neviens, Laura!

Tad viņš pameta skatienu pulkstenī un norādīja uz durvīm, dodams zīmi, ka saruna beigusies. — Un tagad, lūdzu, atvaino, bet man vēl jāpastrādā!

Tā kā Laura jau bija uzzinājusi kāroto, viņa piecēlās un gāja prom. Durvīs viņa vēlreiz pagriezās pret direktora rakstāmgaldu. Taču Tumšickis bija atkal pārliecies pār dokumentiem, neveltīdams viņai vairs nekādu uzmanību. Tas varēja nozīmēt tikai to, ka viņā nebija radušās ne sīkākās aizdomas.

Labi, Laura iepriecināta nodomāja. Tagad viss vēl būs labi!

— Uz redzēšanos, Miezes-Šteinas kundze! — Laura skaļi nosauca, šķērsodama sekretariātu. — Un vēlreiz liels paldies!

— Nav par ko, — sekretāre nočiepstēja un atkal pievērsās datoram.

Gaitenī no Lauras novēlās visa sasprindzinājuma nasta, un meitenes seju apskaidroja prieka stars. — Jā! — viņa skaļi uzgavilēja. Savilkusi plaukstu dūrē, viņa aiz priekiem palēcās gaisā. Tad aizsteidzās. Ātrumā meitene nepamanīja, ka viņu novēro. Un ta vīra sapīkusī seja, kas sekoja viņai pa pēdām, it nemaz neliecināja, ka viņam padomā būtu kas labs.

Laura rik tikko spēja nociesties līdz fizkultūrai.

Persijs, izdzirdis labos jaunumus, staroja. — Tad Apskaidrrības kauss tomēr atrodas kaut kur Reimāra fon Rāvenšteinā slepenajā dārrgumu krratuvē? — viņš izbrīnījies jautāja.

Laura pamāja.

— Vai esī pavisam drroša?

Meitene vēlreiz pamāja.

— Tas gan tev forršī izdevies, Laura! — Fizkultūras skolotājs bija visnotaļ iespaidots. Tad viņš nikni pakratīja galvu. — Mes nu gan esam bijuši īsti idioti, ka ļāvāmies sevī visū laiku vazāt aiz deguna. Ja jau kauss atrrodas pils pagrrabā, tad sabrrukusī eja ir tikai imitācija, lai nelugtus viesus turēt tālāk no Reimāra darr-gumu krratuvēs.

— Tā izskatās.

Laura paskatījās pāri plecam un pārliecinājās, vai klasesbiedri nedzird viņu sarunu. Taču pārējie bija labu gabaliņu atpalikuši, un Kaja un Maksis Tālsmirdis veidoja elsojošās skrējēju rindas tālu atpalikušo asti. Klasē neviens, izņemot Lauru, nebija sajūsmā par iknedēļas skrējienu pa internāta teritoriju. Klasesbiedri, atklāti pauzdami īgnumu, lēnītēm rikšoja caur parku un ij nemēģināja panākt Lauru un Persiju. Turklāt viņi abi nebūt nebija uzdevuši diez cik ātru tempu. Viņi nebija pat aizelsušies, kas nebija nekāds brīnums, ņemot vērā gliemežu cienīgo gaitu, kādā kustējās pārēj ie.

— Man šķiet, ka arī stāsts par mūri, kas sabrucis kapenēs, ir pilnīgi izdomāts, — Laura sacīja skolotājam, kas skrēja viņai blakus. — Varbūt internātā savu mūžu nav bijis tāda skolēna, kam vārdā būru Alēns Smits.

Persijs varēja tikai piekrītoši pamāt ar galvu. — Man šķiet, ka tev taisnibā. Es paskatījos skolas sarrakstā, un turr nudien tāds vārrds vispār nav sastopams!

Viņi apgriezās ap galvenās ēkas stūri un uzņēma virzienu uz piebraucamo ceļu. Lielā mauriņa aizmugurē stāvēja internāta dārznieks. Viņš stāvēja līdzās abiem krūmu dogiem. Laura īsti nespēja saskatīt, ko viņš tur dara, ber izskatījās gandrīz vai tā, ka viņš ar tiem sarunātos. Un kāpēc gan ne? Beigu beigās viņa jau bieži bija dzirdējusi, ka dārznieki sarunājoties ar augiem. Tas it kā veicinot to augšanu. Kādēļ arī Albīns Ellerkings nevarētu patērzēt ar saviem bukša suņiem? Mazliet savādi gan likās tas, ka viņš riem gandrīz vai maigi noglāstīja muguru.

Zēvele, viņa riebīgais runcis, glaudās gar dārznieka kājām. Tikko ieraudzījis Lauru, lopiņš uzreiz izlieca muguru kūkumā, izstiepa asti stāvus gaisā un nikni nošņācās viņas virzienā. Īstenībā gan attālums bija pārāk liels, lai Laura to varētu dzirdēt. Taču dzīvnieka neslēpto nepatiku meitene nevarēja neievērot.