Laura un Avanterras noslēpums

Zēvelem viņa nepatika, tas nu bija redzams kā uz delnas. Taču kāds tur brīnums? Vai vispār bija kāds tumšo spēku atbalstītājs, kas būtu nopriecājies, ieraugot sargātāju? Laikam jau ne, kaut arī lielākā daļa noteikti labāk prata noslēpt savu netīksmi nekā vien-acainais kaķis. Tā nu Laura dzīvniekam neveltīja nekādu uzmanību un pievērsās fizkultūras skolotājam.

— Šonakt mēģināsim iekļūt dārgumu krātuvē, — viņa paziņoja. Šo plānu viņa bija izgudrojusi iepriekšējā mācību stundā.

— Jūs ar Mēriju noteikti nāksit mums līdzi un palīdzēsit aizvākt gružus, vai ne?

Viņai par lielu pārsteigumu Persijs uzreiz papurināja galvu. Protams, ka viņam meitenes reakcija nepalika nemanīta, tā ka skolotājs uzreiz paskaidroja: — Ļoti noželojū, Laura, — bet doktors Tumšickis mis Mēriju un mani, necienīgo, uzaicinājis šodien uz vakarriņām. Ja neierradīsimies uz maltīti, tad vienīgī sacelsim viņā aizdomas! Galu galā viņš mūs liek neparrrtrrauktī novērot, ja tu to vēl nebusī pamanījusī.

Viņš neuzkrītoši pameta ar galvu uz dārznieka pusi. Tad Laura ievēroja, ka tas bez mitas viņiem abiem slepšus sekoja ar skatienu. Dārznieks nenolaida no viņiem ne acu. Un piepeši viņa atcerējās dažus pēdējā laika dīvainos gadījumus.

— Es sākumā domāju, ka tam nav nekādas nozīmes, — viņa domīgi noteica. — Bet tagad, ja tu to atgādini, man atkal ienāk prātā — pēdējās dienās man bieži bija tāds iespaids, it kā mani kāds slepus novērotu. Taču katrreiz, kad atskatījos, lai pārliecinātos, neviena tur nebija. Tomēr man tāda sajūta, ka man ložņā pa pēdām. Vai tas būtu iespējams, Persij?

— Ne tikai iespējams, bet pat ļooti ticams! Tāpēc labāk turri acis vaļā!

Tostarp viņi jau bija paskrējuši garām pils ēkas priekšējai fasādei. Iekams viņi apmetās ap stūri un devās sporta zāles virzienā, fizkultūras skolotājs pagriezās un uzsauca: — Saņemieties beidzot, miegamices! Skatieties, lai skrrienot nepiesalst kājas! Palikuši tikai pārrsimt rnetrrū!

Viņam atbildēja tikai sparīga elsošana un neskaidra murmināšana. No Lauras klasesbiedriem neviens nepielika pūles, lai kustētos kaut kripatiņu ātrāk. Persijs ļāva tam notikt. Viņš zināja, ka skolēniem skrējiena prieku ar varu neiemācīsi. Vai nu tas radās pats no sevis — vai arī vispār nemaz.

Laura un Persijs plecu pie pleca pārskrēja pāri šaurajam koka tiltiņam, kas stiepās pāri pils aizsarggrāvim, un iegriezās celiņā, kas vijās uz pieminekļa pusi. Atstājot aiz sevis biezo krūmāju, kas uzreiz pēc sazarošanās atradās celiņa malā, neviens no abiem nepamanīja tumšo stāvu, kas aiz tā bija paslēpies. Tas bija Atila Morduks, saimniecības pārzinis. Ar sadrūmušu seju plikpauris noraudzījās pakaļ, līdz viņi bija zuduši skatienam.

Saprotams, Laura un Persijs bija pirmie, kas ieradās sporta zālē. Gaidīdami pārējos, viņi izpildīja dažus atslābināšanās un stiepšanās vingrojumus.

Laura izmantoja iespēju un vēlreiz mēģināja skolotāju sarunāt talkā savam nakts pasākumam. — Gan jau jums ienāks prātā kāds aizbildinājums, lai šovakar nevajadzētu iet pie doktora Tumšicka!

Tomēr Persijs palika nesatricināms. — Man patiesi žēl, Laura, bet tā nevarr. Doktors Tumšickis tūliņ pat atklatū mūsu manevrru un piekodinātu saviem rokaspuišiem būt divtik modrriem. Tādā gadijumā jūsu izrredzes nemanītiem iekļūt darrgumu krratuvē līdzinātos gandrriz nullei! Jums tātad būs daudz labāk, ja pieņemsim viņa ielūgumu, iestāstīdami, ka viss kārrtībā.

— Varbūt tev arī taisnība, Persij. Mums noteikti jāmēģina vēl šonakt tikt dārgumu krātuvē. Citādi mēs zaudējam laiku. Taču, ja eja nudien būs aizbērta, es nezinu, kā tiksim galā bez ciru palīdzības.

Skolotājs paskatījās viņā, noslēpumaini smaidīdams. — Kurš gan apgalvo, ka jums neviens nenāks talkā?

Meitene paraudzījās viņā ar ārkārtīgu izbrīnu skatienā. Tad viņa nostājās platā žākļstājā, lai stieptu kāju muskuļus. — Kurš rad mums palīdzēs? Mis Mērija un tu, jūs nevarat, un Aureliāns Austrums guļ uz nāvi slims. Kurš tad vēl paliek pāri?

Persijs neatbildēja uzreiz, bet tikai klusi savā nodabā pasmaidīja.

— Kā ar Kastoru un Nikodēmu Dītrihiem? — Laurai piepeši iekrita prātā. — Vai viņi mums nevar nākt talkā?

Skolotājs papurināja galvu. — Tas arī diez kā neizdosies, — viņš paskaidroja. — Dažiem viņu zirrgiem piemetusies mīklaina slimibā. Viņiem darrāmā pietiek līdz ausīm.

— Johaidī! — Laura vīlusies nolamājās, saliekdamās un ar pirkstgaliem pārmaiņus pieskardamās vingrošanas kurpju kapēm.

— Tad mēs par to vispār varam aizmirst.

— Pag, pag, Laura! — Persijs pārmeta. — Kurrš tad uzreiz padodas, sastapdamies ar vismazako prroblēmu? Pagaidi, kamēr torņa zvans nositīs divpadsmit naktī. Tad aizej pie lielās kolonnas un trrisrreiz apļveidīgi paberrzē tās pamatni.

Laura pēkšņi saslējās un neizpratnē pavērās skolotājā. — Ko?

— Kad pulkstenis nositīs divpadsmit, tad aizej pie lielās kolonnas un trrisrreiz apļveidīgi paberrzē tās pamatni, — Persijs mierīgi atkārtoja un pievērsās pārējiem skolniekiem, kas cits pēc cita ietuntuļoja sporta zālē.