Laura un Avanterras noslēpums

Protams. Protams, ka es to zinu, Laurai izšāvās caur galvu. Bet vienalga — mēs taču nevaram sēdēt, rokas klēpī salikuši, un skatīties, kā viņš nomirst!

Piepeši viņai ienāca prātā ideja, un meitenes sejā parādījās cerības atblāzma. — Es zinu, ko man darīt! — viņa satraukti iesaucās. — Aiziešu pie doktora Tumšicka un pajautāšu viņam, kur atrodas kauss!

Persijs Valjants pārsteigts sarauca pieri. — Ja nu man jāsaka patiesībā: man nav ne mazakās jausmas, ko tu ar to grribī panākt, Laura. Tas taču ir pilnigī bezcerrigī!

— Ne tikai bezcerīgi, bet arī pilnīgs absurds! — Mērija viņu atbalstīja. — Doktors Tumšickis taču ir tumsas spēku barvedis. Viņam pat sapņos nerādās tev atklāt, kur paslēpts kauss.

— Skaidrs, ka ne! — Laura sacīja. Viņai nācās apspiest smai-diņu, jo abi skolotāji acīmredzot nespēja sekot viņas domu gaitai. Viņi raudzījās meitenē, it kā tai būtu zudis saprāts.

— Bet Tumšickis taču zina, ka mans mācību laiks vēl ne tuvu nav beidzies, — viņa aši turpināja. — Un varbūt tieši tā ir mana izdevība.

Laura no Mērijas un Persija sejas izteiksmes redzēja, ka viņi joprojām nebija aptvēruši, kas meitenei padomā. Laba zīme, Laura nodomāja, tad arī Tumšickis varbūt tik ātri neatminēs.

— Tas taču pavisam vienkārši, — viņa paskaidroja. — Doktors Tumšickis zina, ka es vēl pilnībā neprotu sargātāju īpašās mākslas. Varbūt tāpēc viņš pret mani neizturēsies tik piesardzīgi un tik spēcīgi nenobloķēs savas domas kā, teiksim, pret tevi, Mērij. Tā taču varētu gadīties, vai ne?

Skolotāja savilka pieri grumbās. Likās, viņa Lauras plānu nevērtē diez cik augstu, Persijs arī izskatījās šaubīgs. — Es gan īsti nezinū, vai tam ir jēga, — viņš norūca. — Bet varrbut irr verrts pameiginat.

— Jā, protams! — Laura staroja. Taču, ielūkojusies skolotāja sejā, viņa ātri vien saprata, ka arī Persijs Valjants it nemaz nebija pārliecināts, ka viņas ašajai idejai varētu būt panākumi.

Miezes-Šteinas kundze tūliņ pat noraidīja Lauras lūgumu aprunāties ar doktoru Tumšicki. Šaurais, bālganais peles ģīmītis novērsās no datora, pa kura tastatūru viņa dauzīja ar smailiem, sarkani nolakotiem nagiem, un uzmeta meitenei sāpinātu skatienu. Arī balss viņai bija pīkstīga: —Man ļoti žēl, Laura Leandere, bet tas ir pilnīgi neiespējami! Pēc divām dienām notiks skolu konference, un direktors līdz ausīm ir iegrimis sagatavošanās darbos. Es viņu nekādā gadījumā nedrīkstu traucēt!

— Bet man ar viņu jārunā! — Laura pārliecinošā balsī palika pie sava. — Patiešām, Mīzal... ēē... Miezes-Šteinas kundze! Tas ir dzīvības un nāves jautājums!

Direktora kabineta spīvā aizstāve meitenei pievērsa izbrīnītu skatienu. — Dzīvības un nāves jautājums, tu saki?

Laura nopietni pamāja. —Jā gan.

— Varbūt tu man vari... kaut ko pastāstīt tuvāk?

— Ēēē, — Laura novilka. Viņa jau grasījās paraudzīties pēc kāda iespējami pārliecinošāka aizbildinājuma, ber tad izlēma teikt patiesību. — Profesora Austruma spēki drīz būs galā, — viņa sacīja. — Taču doktors Tumšickis varbūt zina līdzekli, kas viņam varētu glābt dzīvību.

— Patiešām? — Mīzelšteina patiešām bija šokēta.

Laura vēlreiz atbildēja ar nopietnu galvas mājienu.

Sekretāres peles ģīmītis nobālēja vēl vairāk. — Kāpēc tu

uzreiz neteici? — viņa samulsusi teica. Viņa pielēca no krēsla, iznāca no rakstāmgalda nišas un pietipināja pie direktora kabineta durvīm, aiz kurām, īsi pieklauvējusi, pazuda.

Pēc dažām sekundēm viņa atkal iznira. — Bet, protams, Laura. — Viņa pat pavēra meitenei durvis. — Protams, ka doktors Tumšickis šādos apstākļos ar tevi aprunāsies.

Lauras cerības, ka Tumšicki varbūt būs pārņēmusi līdzjūtība un viņš tādēļ vēlēsies palīdzēt savam kolēģim, ļoti drīz tika pieviltas. Kad viņa direktora vietniekam apvaicājās, kur paslēpts kauss, viņš izlikās, ka neko nesaprot.

— Kauss, — viņš norūpējies jautāja, — kādu kausu tu domā? Laura pārskaitās. Sašutusi viņa uzmeta niknu skatienu ķīmijas

skolotājam, kas bija ieņēmis vietu pie papīriem apkrautā direktora galda un raudzījās Laurā, izlikdamies, ka neko nesaprot. — Jūs taču lieliski zināt, ko es domāju. Apskaidrības kausu, protams, — ko tad vēl?

Tumšicka seja satumsa. Meitene tomēr neļāvās iebiedēties un noturējās pretim dzeļošajam skatienam. Viņa ik brīdi gaidīja, kad skolotāja acīs atkal parādīsies ellišķīgā kvēle. Tomēr nenotika nekas tamlīdzīgs. Gluži pretēji — doktors Tumšickis vienā mirklī atkal atslābinājās, toties Laura piepeši varēja nolasīt domas, kas slēpās aiz viņa sarauktās pieres.

Ak, šī puņķutapa, viņš prātoja, viņa taču neiedomāsies, ka būs man cienīga pretiniece!

Atskanot atbildei, viņa balsī gan nebija ne miņas no sasprindzinājuma.

— Man žēl, Laura, — viņš sacīja gandrīz vai ar līdzjūtību.

— Es nudien nezinu, par ko tu runā.

Laura pielēca no krēsla un uzmeta viņam pārmetošu skatienu.

— Beidziet vienreiz tēlot, ka neko nezināt! — viņa uzsauca.

— Profesors Austrums nomirs,'ja es neatradīšu kausu...

Nu, es tā ceru, direktora vietnieks nodomāja, un Laura šo domu nolasīja. — ...tāpēc pasakiet beidzot, kur tas apslēpts!