Laura un Avanterras noslēpums

Bet kurš? Kurš gan pastrādātu tādu šausmu darbu?

Un galvenais — kāpēc?

Kuram gan bija motīvs šādai nežēlībai? Neviens nespēja tikt gudrs, kāpēc gan bija noticis šis noslēpumainais uzbrukums, un drīz vien sāka klīst vispārdrošākās versijas.

Atila Morduks sapīkušu seju staigāja starp rāvenšteiniešiem. Skaidrs kā diena, ka viņam nepatika, ka viņi ap šo laiku un tādā skaitā bija sapulcējušies pils pagalmā. — Tagad vienreiz izklīstiet! — viņš iekvekšķējās. —Nav ko te lūrēt! Laiks vakariņās! Taisieties nu!

Internāta audzēkņi negribīgi paklausīja saimniecības pārziņa rīkojumam. Purpinādami viņi devās atpakaļ uz pils ēku.

Tikai Laura, Lūkass un Kaja palika stāvam kopā ar Persiju Valjantu. Lūkass un Kaja bija satriekti, uzzinot par Magdas nelaimi. Turklāt Magdai, neraugoties uz visu ķezu, vēl bija paveicies. Vismaz Persijs bija tādās domās. Viņš bija cieši pārliecināts, ka kritiens būtu beidzies ar nāvi, ja vien to nebūtu slāpējusi biezā lapu kārta grāvja dibenā. Uz cietāka pamata Magda visādā ziņā būtu lauzusi sprandu.

Šausmīga doma!

Draugi mulsi klusēja. Kaja nedroši pavērās fizkultūras skolotajā. — Bet Magda taču izveseļosies, vai ne? — viņa vaicāja.

— Prrotams. Atrras palidzibas ārrrsts man lika galvu ķīlā, ka viņas savainojumi neesot bistamī dzivibai. Tomerr vajadzēšot gan krrietnu laiciņu, līdz viņa atkali būšot pie pilnas veselības.

Kaja atviegloti uzelpoja.

Laura vēl joprojām nebija gluži aptvērusi, kas īsti bija noticis. Un, protams, viņu nodarbināja tas pats jautājums, kas visus pārējos — kāpēc? Un kāpēc Magda? Kurš gan, ak debess, varēja viņai ko tādu nodarīt? Tomēr, lai kā viņa arī lauzīja galvu, atbilde neradās. Laura domīgi paskatījās Persijā.

— Viņa kaut ko murmināja par kādu bruņinieku, iekams zaudēja samaņu, un...

— Par bruņinieku? — Persijs viņu pārtrauca neparasti asā balsī un pārsteigts paskatījās.

— Jā. Ko viņa ar to būtu domājusi?

Skolotājs bija acīm redzami apjucis. — Nezinu. Nav ne jausmas. Bet — varrbut tu parrklausijies, Laura?

Taču Laura bija droša, ka bija dzirdējusi pareizi. Tikpat droša kā par to, ka Persijs viņiem kaut ko noklusēja. Viņam bija radušās aizdomas, kuras viņš negribēja izpaust.

Bet kāpēc gan?

Laura pagriezās pret Kaju un Lūkasu, neizlaizdama no acīm fizkultūras skolotāju. — Es vienkārši nesaprotu, kāpēc tas notika tieši ar Magdu. Un jūs?

Persijs tikai īsi paraustīja plecus, un Lūkass klusēja.

Kaja piepūta vaigus, sejā viņai iezīmējās neziņa. — Nav ne jausmas, — viņa sacīja.

Piepeši Lūkasa seja noskaidrojās. — Skaidrs! — viņš iesaucās.

— Vējjaka!

Laura nesaprata, ko viņš domāja. — Vējjaka?

Brālis enerģiski pamāja. — Protams! Tas taču ir loģiāli. Magda bija apvilkusi tavu vējjaku, tāpēc viņu sajauca ar tevi. Viņa augumā ir līdzīga tev, turklāt parkā ir diezgan tumšs.

Laura apstulbusi vērās brālī. Tas taču ir tikai pieņēmums, viņa nodomāja. Tomēr...

— Īstenībā es ap šo laiku vienmēr eju uz sporta zāli, — viņa domīgi sacīja.

— Eksakteniski! — Lūkass atteica. — Vēl viens pierādījums manai teorijai!

Persijs kaut ko pie sevis prātoja. Beigās viņš nopietni paskatījās Laurā. — Baidos, ka tavs brrālis trrapijis tieši desmitniekā. Šis brriesmīgais uzbrrukums bija pārredzēts tev, Laura, nevis Magdai!

Laura palika kā uz mutes sista. Ideja viņai likās tik baisa, ka šķita gandrīz vai nereāla. Viņai mazliet sametās nelabi.

Tā taču nevar būt taisnība!

Tomēr gandrīz vēl ļaunāk bija tas, ka viņas vietā tagad bija cietusi Magda. Turklāt viņai ar šo lietu nebija ne mazākā sakara!

Laura norīstījās. Vēršoties pie Persija, viņai acīs pavīdēja valgums. — Nabaga Magda, — viņa čukstēja. — Un tas viss tikai manis dēļ. Ja es viņai nebūtu lūgusi aiziet pabrīdināt tevi, tad...

— Beidz, Laura! — fizkultūras skolotājs viņu pārtrauca.

— Lūdzu, nevajag! Neļauj skumjām apēnot tavu sirrdi, jo uz taviem pleciem negulstas ne krripatīņa vainas!

Laura drudžaini pakratīja galvu. — Gulstas gan! — viņa spītīgi apgalvoja. — Man vajadzēja iedomāties, ka tumšie ir spējīgi uz visu! — Viņai acīs sakāpa asaras un ritēja pār vaigiem. — Tā ir tikai mana vaina, — viņa šņukstēja. — Un tagad par to jācieš Magdai. — Tad viņa novērsās un aizskrēja.

Lūkass noraizējies noskatījās pakaļ māsai. — Laura, pagaidi! — viņš iesaucās, grasīdamies viņai sekot.

Tomēr Persijs apturēja zēnu. — Nē, Lūkas. Laurai vienai jātiek skaidrribā arr sevi un visu notikušo! Dosim viņai mazliet laika un iesim tostarp vakarriņās!

Doktors Tumšickis un Rebeka Taksa plecu pie pleca stāvēja pie tumšās skolotāju istabas loga. Paslēpušies aiz aizkariem, viņi

klusēdami raudzījās pils pagalmā, kur Persijs Valjants, Lūkass un Kaja nesteidzīgiem soļiem devās uz internāta ēku.