Laura un Avanterras noslēpums

— Man ļoti žēl, — zēns sacīja pieglaimīgā balsī. Tad viņš tik sirsnīgi pavērās bibliotekārē ar lielajām, zilajām acīm, ka tās būtu spējušas izkausēt pat viscietākos akmeņus.

Amālija Brēzelzama nespēja pretoties šā skatiena iedarbībai. Viņas saspringušie sejas vaibsti atmaiga. — Būs jau labi, Lūkas. — Balss bija kļuvusi tik pūkaina kā angoras džemperis. — Kā es tev varu palīdzēt?

— Kur man atrast kādu pētījumu par Houkinga laika un telpas nepārtrauktības definīciju un melno caurumu singularitāti?

— Ko? — Amālijas Brēzelzamas sejā parādījās apjukums.

— Kur man atrast kādu pētījumu par Houkinga laika un telpas nepārtrauktības definīciju un melno caurumu singularitāti? — Lūkass atkārtoja ar akmeņus kausējošo skatienu.

Brēzelzamas jaunkundze laikam pēdīgi bija atskārtusi, ko viņš domāja. Viņa zēnam dāvāja savu maitu lijas smaidu un laipni paplikšķināja pa vaigu. Par laimi, neievērodama, ka Lūkass atrāvās atpakaļ un saviebās.

— Ak to tu domāji, Lūkas! — viņa sacīja pārlieku laipnā balsī. — Atvaino, ja esmu mazliet samulsusi, bet nebiju rēķinājusies, ka tava vecuma skolnieks varētu nodarboties ar tik zinātniskiem jautājumiem, kas pārsniedz pat mūsu abiturientu prāta spējas. Nāc līdzi, manu zēn, es parādīšu visu, ko vien tev vajag!

Laura paliecās uz priekšu un iebāza roku dziļāk caurumā, kas bija pavēries sienā. Pirksti iztaustīja dobumu — un piepeši kaut ko uzgāja. Kādu nelielu priekšmetu. Tas bija ciets un raupjš — kā akmens. Meitene to satvēra ar pirkstu galiņiem un uzmanīgi izvilka roku no atvēruma.

Tas patiešām bija akmens. Maza šķembiņa, augstākais, trīs centimetru diametrā, kas acīmredzot bija izlauzta no lielāka akmens. Viena puse bija gludena, taču pārējās skaldnes nelīdzenas. Gludajā pusē kaut kas bija iegravēts, ko Laura pirmajā mirklī nespēja atšifrēt. Turklāt viņai tagad nebija vaļas ar to nodarboties. Vajadzēja atrast miglu. Viņa vēlreiz iebāza roku spraugā un pamakšķerēja ar pirkstiem.

Amālija Brēzelzama laipni uzsmaidīja Lūkasam un norādīja uz plato plauktu, kas atradās viņiem priekšā. — Šeit, manu zēn, šeit tu atradīsi visu, ko vien kāro tava jaunā pētnieka sirds!

— Lieliski! — Lūkass staroja. — Un liels paldies jums!

— Nav par ko! Bet pasteidzies, lūdzu, mēs tūlīt slēgsim. Šī iemesla dēļ es tev šobrīd arī vairāk nevarēšu palīdzēt, man vēl jāsastāda atskaite par dienu. Bet, ja tu atnāktu rītdien, manu zēn, tad es varēšu tev nākt talkā!

Viņa paliecās pretī Lūkasam un veltīja viņam starojošu smaidu. Zēnam šķebināja no viņas salkanajām smaržām. Bibliotekāre atvadoties vēlreiz paplikšķināja viņam pa vaigu un aizlīgojās prom.

Lūkass noskurinājās. Tad no bikšu kabatas izvilka kabatlakatu un noslaucīja vaigu.

Sienas pulksteņa lielais rādītājs ar skaļu klikšķi pakāpās uz priekšu. Pulkstenis tagad rādīja bez vienas minūtes pieci.

Laura nepievērsa uzmanību pulkstenim. Viņas galva bija piekļāvusies cieši pie sienas, kamēr pati, meklējot miglu, piepūlē taustījās pa iedobi. Viņa jau domāja, ka ir pārbaudījusi katru milimetru un nupat grasījās mest mieru, kad pirkstu galiņi tomēr sataustīja vēl vienu priekšmetu. Tas bija gluds un vēss. Tikai ar ārkārtīgām pūlēm meitenei izdevās to satvert un izvilkt no slēptuves.

Viņai par vilšanos tā izrādījās tikai neuzkrītoša pudelīte no zaļa stikla. Tā nebija diez cik lielāka par mobilo telefonu, un to klāja putekļi un netīrumi. Tievais kakliņš bija aizbāzts ar korķīti.

No miglas nebija ne ziņas, ne miņas!

Viņa vīlusies nolika pudelīti līdzās akmens šķembai, lai vēlreiz iztaustītu caurumu. Tai brīdī aiz muguras atskanēja bibliotekāres soļi. Tie jau bija pavisam tuvu.

Laura steigšus iebāza abus atradumus bikšu kabatā. Viņa piespieda grīdlīsti pie sienas un gribēja piecelties. Taču Amēlija Brēzelzama jau bija pienākusi pavisam klāt.

18. nodaļa ČUKSTOŠĀ MIGLA

Kamīna liesmas uz Sirīnas nāves bālās sejas izzīmēja šaudīgām mēlēm līdzīgas ēnas. Veidolu mainītāja ar dze-lošu skatienu vērās Gaišredzīgajā kristālā, kas stāvēja uz galda viņai priekšā.

Caurspīdīgā lode, kas bija tik liela kā bērna galva, atmirdzēja uguns spīdumā. Tai iekšā mutuļoja necaurredzams melnās miglas mākonis. Migla savērpās spirālē, arvien straujāk un straujāk, un piepeši iegaismojās. Kad tā bija izklīdusi, skatienam pavērās sīciņa ainava. Sirīnas galva pašāvās uz priekšu, acis iemirdzējās kā drudzī, un šaurās lūpas savilkās ironiskā smīnā, norādot uz burvju akmeni.

— Gatavais āksts! Varbūt viņš iedomājas, ka spēs apvest ap stūri mūsu modrību?

Borborons, kas stāvēja aiz viņas krēsla, paliecās pār Sirīnas plecu un arī ieskatījās kristālā. Kaut gan viņš jau neskaitāmas reizes bija pārliecinājies par Sirīnas spēkiem, viņš ikreiz no jauna brīnījās, cik precīzi un uzskatāmi Gaišredzīgais kristāls spēja atainot pat jūdzēm tālu notikumu.

Ainava, kas pavīdēja kristāla centrā, Melnajam hercogam bija labi pazīstama — tā bija Zelta zemes pierobeža. Zēns, no kura drānām varēja spriest, ka tas ir Blāzmoraldas ieročnesējs, auļoja uz dienvidiem, turēdams kursu tieši uz Sēra purvu.