Laura un Avanterras noslēpums

No tā pārāk daudz kas bija atkarīgs. Alariks jau gribēja jāt tālāk, kad izdzirda iebrēcamies grolfu. Cauri kauliem ejošais kliedziens nāca tieši no meža viņam aiz muguras. Zēns vēl nekad nebija pats savām acīm skatījis kādu no šiem briesmīgajiem zvēriem, par kuriem Zelta zemes iemītnieki iedrošinājās runāt, tikai aizsedzot muti ar roku. Alariks bija rādās domās, ka grolfu vēl neviens nebija redzējis. Ne tēvs, gudrs vīrs būdams, ne māte, nedz arī kāds cits viņam vēl nebija varējis aprakstīt šo kustoni, kas it kā dzīvojās pa pierobežas mežiem, nodarbodamies tur ar ļaunprātībām. Tomēr Zelta zemē visi bija vienisprātis par to, ko nozīmēja šie kliedzieni. Kad viņš vēl bija mazs, vecmāmuļa Alarikam bija stāstījusi: ja kāds dzird grolfa kliedzienu, tam draud nelaime, viņa bija pačukstējusi. Liela nelaime — un reizēm pat nāve! Un Alariks bija ticējis katram viņas vārdam.

Zēnam pār muguru pārskrēja aukstas tirpas, kad viņš ponijam mļ iecirta sānos papēžus.

Amālija Brēzelzamas jaunkundze pacēla acis no grāmatas, pabīdīja lasāmbrilles uz degungala, paglūnēja pār pusapaļajiem stikliņiem un nopētīja Lauru ar aizdomu pilnu maitu lijas skatienu. Meitene stāvēja netālu no bibliotēkas letes un nu jau ilgāk nekā piecas minūtes ar šķietami milzīgu interesi pētīja biezos cūkādas sējumus, kas atradās plauktā viņas priekšā. Liela plāksne norādīja tēmu, kurai bija veltītas biezās grāmatas, — “Senās Bizan-tijas mākslas vēsture”. Tieši tas arī bija modinājis Brēzelzamas jaunkundzes aizdomas.

Vecmeitās aizsēdējusies bibliotekāre jau bija piedzīvojusi vairākas rāvenšteiniešu paaudzes un lieliski orientējās viņu viltībās un rrikos. Gadu gaitā viņa bija attīstījusi gandrīz nemaldīgu nojautu, kad kāds audzēknis perināja ko nelāgu — ieraut nāsīs kādu grāmatu, nospert videofilmu vai kompaktdisku. Vai vienkārši izplēst no grāmatas kādu ilustrāciju. Piemēram, no mākslas grāmatas ar visnotaļ vaļīgās pozās attēlotām sievietēm vai no medicīnas grāmatām, kurās bija aplūkota cilvēku seksualitāte. Šie izdevumi bija visai iemīļoti Rāvenšteinas skolnieku, īpaši pusauga zēnu vidū. Tādēļ Amālijai Brēzelzamai galvā sāka darboties visas trauksmes signalizācijas ierīces, kolīdz kāds puika kaut vai tuvojās attiecīgajiem plauktiem. Brēzelzamas jaunkundze burtiski spēja sajust, kad kaut kas nebija kārtībā. Vai vienkārši “nebija normāli”, kā viņa, lieki neraizēdamās, izteicās par visu, kas neatbilda viņas priekšstatu pasaulei. Un tas, ka trīspadsmit gadus veca meitene ilgāk nekā piecas minūtes mīņājās pie “Senās Bizantijas mākslas vēstures” un tik ieinteresēti nopētīja putekļainos nozaru literatūras sējumus kā kādu no šiem vājprātīgajiem tīņu roka, popa, filmu un TV žurnāliem, pilnīgi noteikti nebija normāli.

Te kaut kas nebija lāgā!

Amālija Brēzelzama pastiepa kaklu un paskatījās pulkstenī, kas skaļi tikšķēja pie sienas viņai virs galvas — bez piecām pieci. Viņa vēlreiz pagriezās pret Lauru un skaļi noklepojās. — Pēc piecām minūtēm mēs slēdzam ciet, jaunkundzi — Balsī bija skaidri saklausāms pārmetums.

Laura strauji apsviedās apkārt. Viņas sejā parādījās tāda izteiksme, it kā viņu būtu pieķēruši darām kaut ko sliktu. — Ē, — viņa novilka, — es... ē... zinu.

Amālija piemiedza acis. Skatienā bija lasāmas šaubas. — Varbūt es varu tev palīdzēt? — viņa vaicāja, cenzdamās runāt neitrālā intonācijā.

Laura aši papurināja galvu. Mazlier par ašu, tā domāja Amālija Brēzelzama. — Nē... ē... Laipni no jums, bet es... gan jau es pati rikšu galā. — Tad viņa atkal uzgrieza bibliotekārei muguru un neatraudamās blenza uz grāmatu muguriņām, it kā nevarētu vien atskatīties.

Brēzelzamas jaunkundzes šaurā bruņurupuča mutīte pārvērtās uz leju vērstā puslokā, un dziļās krunkas ap acīm kļuva vēl dziļākas.

Tad pie letes pienāca Kaja Lēvenšteina un pievērsa sev bibliotekāres uzmanību: — Atvainojiet, bet kur te var atrast grāmatas par dinozauriem?

Brēzelzamas jaunkundze pārsteigta noskatījās meitenē. — Aizmugurē stūrī — kur tad vēl? — viņa pikti atteica.

Kaja papurināja galvu. — Man jau arī tā likās, bet tur viņu nav!

Brēzelzamas jaunkundze savilka lūpas šaurā urskulī un izskatījās apvainojusies. — Bet, bērniņ, tas taču nav iespējams! Aizvēsturiskie laiki un seno laiku vēsture jau gadiem ilgi atrodas tai pašā vietā — grāmatām vienkārši jābūt tur aizmugurē.

Kaja vēlreiz papurināja galvu. — Nebūt nē! Es speciāli paskatījos!

— Tas taču nav normāli, — Amālija Brēzelzama novaidējās.