Laura un Avanterras noslēpums

Taču Laura tikai pilnīgā bezspēkā atmeta ar roku. Viņa izskatījās gandrīz vai apātiska. — Vēlāk... pastāstīšu... — viņa nomurmināja un, nenovilkusi drēbes, iekrita gultā.

Kaja nobažījusies viņā paskatījās. — Kas tev ir, Laura?

Laura gribēja papurināt galvu, bet nespēja pat to. — Nekas... nekas slikts, Kaja, — viņa neskaidri stostījās. — Es... tikai... gribu... gul...—

Acis viņai aizvērās, galva-noslīga uz sāniem, un nākamajā brīdī jau bija dzirdama klusa krākšana.

Kaja stāvēja pie viņas gultas un izbrīnīta raudzījās Laurā. Viņa pārliecās pār draudzeni, satvēra viņu aiz pleca un viegli papurināja. — Laura! Celies augšā, Laura!

Taču Laura nereaģēja.

Kaja viņai novilka biezo vējjaku un kurpes, un zeķes. Beigās viņa vēl gribēja nostīvēt džemperi. Taču Laura gulēja kā miltu maiss un nenieka nepalīdzēja, un tā Kajai, neraugoties uz milzīgajām pūlēm, tas neizdevās. Viņa gādīgi apsedza draudzeni un ļāva viņai gulēt. Tad no jauna apsēdās pie rakstāmgalda un atvēra mācību grāmatu. Iedomājoties par matemātikas kontroldarbu, kas bija paredzēts jau nākamajā dienā, viņai sametās maķenīt nelabi, taču to veikli izdevās novērst ar šokolādes palīdzību. Tomēr bailes, ka kontroldarbs Laurai beigsies ar katastrofu, tik viegli neizdevās padzīt.

Morvena aizvēra guļamkambara durvis un pienāca pie Paravaina, kurš bija atbalstījies pret troņa zāles lielo galdu un raudzījās viņā cerību pilnām acīm. Dziedniece papurināja galvu — nē, viņai nebija izdevies apturēt Mērdekļa postu, kas nepielūdzamā tvērienā bija sagrābis Eliziona miesas. Viņa spēja vienīgi remdēt slimnieka ciešanas, pārējais vairs nebija viņas spēkos.

Bruņinieks saguma krēslā. Viņš juta, ka viņu pārņem niknums. Bezspēcīgs niknums. Juzdamies bezpalīdzīgs, viņš savilka roku dūrē un belza ar to pret galdu, vēl un vēlreiz, izmisuma pārņemts, viņš purināja galvu.

Morvena, ne vārda neteikusi, uzlika plaukstu viņam uz pleca un pagaidīja, līdz viņš atkal bija nomierinājies.

Liegais pieskāriens Paravainam uzlaboja omu. Viņš manīja, ka ir kāds cilvēks, kuram ir tādas pašas rūpes un raizes. Bezspēcības sajūta atkāpās, un viņš dziļi nopūtās. Tad piecēlās, piegāja pie kumodes, kas stāvēja pie sienas, un paņēma karafi ar vīnu. Viņš sev pielēja kausu, pagriezās pret Morvenu un jautājoši viņā paskatījās: — Vai nevēlies mazliet sarkanvīna?

Morvena papurināja galvu.

— Man tas neko nelīdzēs, — viņa sacīja un iedrošinot viņam uzsmaidīja. — Ber ņem vien droši sev, Paravain. Kausiņš vai divi par ļaunu nenāks.

Bruņinieks atbildēja smaidam. — Tad es varu būt mierīgs. Tev taču jāzina!

Paravains paņēma kausu, iedzēra malku un nolika karafi atpakaļ uz kumodes. Viņš nesteidzīgi piegāja pie loga. Domīgi raudzījās laukā tumsā, kas klājās pāri plašajai Kalderānas plakankalnei. Debesīs nebija neviena mākonīša, un nekas neaizsedza skatienu uz abiem Avanterras mēnešiem. Cilvēkzvaigzne staroja spoži zila kā allaž. Turpretim zeltmēness bija blāvs, jo tas bija pieveicis tikai pusceļu līdz zenītam. Paies vēl septiņas dienas, līdz tas atkal atmirdzēs pilnā gaismā.

Septiņas dienas.

Palika vēl tieši septiņas dienas, lai atrastu Apskaidrības kausu, niecīgs laika sprīdis salīdzinājumā ar tiem gandrīz trīspadsmit mēnešiem, kurus viņu sabiedrotie uz Cilvēkzvaigznes jau bija pavadījuši kausa meklējumos. Visi viņu pūliņi bija izrādījušies velti, un jaunajā bruņiniekā modās baisas aizdomas: ja jau viņiem šai prāvajā laika sprīdī neizdevās atrast kausu, kā gan varēja cerēt, ka šo sepriņu dienu laikā meklējumi vainagosies panākumiem? Vai izredzes vispār vēl pastāvēja un vai visas cerības nebija veltas?

Paravains pārlaida skatienu pār naksnīgo līdzenumu. Ja vien viņš nemaldījās, tad pie zemes jau atkal bija savilkušies melnās miglas vāli. Jau pusi plakankalnes klāja necaurredzama miglas siena, kas slējās pret debesīm — kā milzīgs, briesmīgs zvērs, kas gatavojas lēcienam. Taču Paravains arī tāpat zināja, kas uzglūnēja aiz šīs miglas.

Mūžīgā iznīcība.

Pāri bruņinieka mugurai noskrēja auksti šermuļi. Kaut arī melnā migla atradās vēl labu gabalu no Grāla pils, viņš skaidri varēja sajust aukstumu, kas plūda no turienes.

Paravains izdzirda klusus soļus. Morvena nostājās viņam līdzās un arī paraudzījās laukā naktī. Vērojot melno miglu, viņas sejā nebija nekādas izteiksmes. Tad viņa uzlika bruņiniekam roku uz pleca un pavērās viņā lielām acīm.

—Tevi māc bailes, vai ne?

Paravains vilcinājās ar atbildi. Beigās viņš pamāja ar galvu un atteica: — Lai cik ļoti es ari ticētu gaismas spēkam, Morvena, ja pavisam drīz kaut kas nenotiks, tad cerības būs zudušas! Galu galā...

Izdzirdot veramies durvis, viņš apklusa un pagriezās. No Eliziona guļamkambara iznāca Alienora, Morvenas mācekle, nesdama lielu bļodu; viņa, gandrīz nesaceļot troksni, aizslīdēja uz izeju. Kā ik vakarus, viņa devās uz virtuvi, lai atnestu svaigu ūdeni. Gaišās bizes viegli noplīvoja, kamēr viņa teciņus šķērsoja zāli. Meitene jau bija tikusi gandrīz līdz durvīm, kad Paravains uzsauca:

— Pagaidi brītiņu, Alienora!

Mācekle pārsteigta apstājās. — Jā, kungs?

— Vai vari atsūtīt pie manis savu brāli?