Laura un Avanterras noslēpums

Laura aprāva soli. Laikam būs labāk, ja turēšos pie Persija padoma, viņai ienāca prātā, un meitene aši atkāpās ēnā. Viņa stāvēja, cieši piespiedusies pie sienas, un, elpu aizturējusi, sekoja notikumiem, kas risinājās acu priekšā.

Mariuss steigšus metās ap stūri. Šaurais celiņš, kas veda gar internāta ēkas sānu sienu, bija notīrīts un nokaisīts ar smiltīm. Mariuss jau grasījās skriet pa to, kad piepeši izšķīrās par ko citu. Viņš apstājās un ar veiklu lēcienu pazuda aiz biezā ligustru dzīvžoga, kas no vienas puses piekļāvās takai. Bija jau dzirdami vajātāju soļi un elpa, kad Mariuss pēkšņi pamanīja, ka viņa pēda bija atstājusi skaidri redzamu nospiedumu dziļajā sniegā blakus ceļam. Viņš žigli izliecās no dzīvžoga aizsega un ar rokām aizrausa nodevīgo pēdu. Viņam vēl izdevās laikus ielīst patvērumā, jo pēc mirkļa tvarstītāji jau iznira ap stūri.

Nespēdami uziet upura pēdas, viņi pārsteigti apstājās. Melnie vīri sabāza galvas kopā un apspriedās. Laura varēja dzirdēt, kā viņi satraukti sačukstējās.

Meitene aizturēja elpu. Cerams — cerams, ka viņi nepārmeklēs dzīvžogu, kura priekšā stāvēja, Laurai iešāvās prātā.

Viens no melnajiem bruņiniekiem pamāja biedriem, norādīdams uz celiņu, kurš pēc maza gabaliņa nozuda ap internāta stūri. Tad trīs vīri aizjoza virzienā, kur, viņuprāt, vajadzēja būt Mariusam.

Laura atviegloti uzelpoja. Paldies Dievam, tēta manevrs bija izdevies!

Te ari Mariuss Leanders uzdrošinājās izlīst no slēptuves. Viņš pameta ašu skatienu uz stūri, kur nupat bija pazuduši vajātāji, un tad aizdrāzās pretējā virzienā, uzskriedams augšā pa kāpnēm, kas veda uz ieejas portālu. Vēl pēc dažiem mirkļiem viņš pazuda internāta ēkā.

Laura vēl mazu laiciņu palika pie mūra. Viņa uzmanīgi pavērās uz visām pusēm, lai pārliecinātos, ka vīri melnajās bruņās nenāk atpakaļ. Taču tie bija pazuduši. Nebija dzirdama pat bruņu graboņa.

Ļoti labi!

Meitene iznāca no ēnas, strauji šķērsoja pagalmu un steidzās uz kāpnēm. Sniegs gurkstēja, viņai skrienot augšup pa pakāpieniem.

Laurai ienākot ieejas hallē, no tēva tur nebija ne vēsts. Tomēr viņa zināja, kurp viņš bija devies — uz bibliotēku, kur gan vēl citur!

Garais koridors, kas veda uz bibliotēkas zāli, bija tumšs. Nespodrie dežūrgaismekļi spīdēja visai blāvi. Lauru pārņēma nomācoša sajūta. Kailās sienas slēpās tumsā, un tā uzglūnēja arī no neskaitāmajām mūra nišām. Viņa nevarēja pateikt, kas slēpās šai baisajā melnumā.

Sirdij dauzoties, Laura klusi aizslīdēja pa gaiteni. Tuvojoties bibliotēkai, viņa ieraudzīja, ka pieņēmums bijis pareizs — zālē gan nedega gaisma, bet durvis bija pavērtas.

Laura pielika soli, piesteidzās pie durvīm un uzmanīgi rās atvēra. Tad viņa pārkāpa pāri slieksnim un pārlaida meklējošu skatienu pār tumšo telpu.

Mariuss Leanders bija nometies ceļos pie tālākās sienas tuvu pie letes, aiz kuras parasti sēdēja Amālija Brēzelzama, vērodama zāli ar savu maitu lijas skatienu. Laura nespēja saprast, ko tēvs tur dara. Viņš bija pagriezis muguru un acīm redzami kaut ko labināja uz grīdas.

Laura jau gribēja pieiet pie viņa, kad piepeši izdzirda soļus koridorā.

Meitene apgriezās un izbāza galvu pa durvīm. Sirds salēcās ne pa jokam, gaiteņa galā ieraugot trīs vīrus melnās bruņās. Viņi metās uz bibliotēku un ātri tuvojās.

Ļoti ātri!

Laura iešmauca atpakaļ bibliotēkā. Kaut gan Persijs Valjants bija stingri aizliedzis iejaukties, viņa nespēja noturēties neiekliegusies.

— Tēti, uzmanies!

Tad viņa iespraucās vienā no šaurajām ejām starp grāmatplauktiem un ierāvās ēnā.

Mariuss Leanders piecēlās kājās un pārsteigts pavērās visapkārt. Te pa durvīm iedrāzās trīs melnie bruņinieki. Viņi tūdaļ ieraudzīja Mariusu.

— Grābiet viņu ciet! — vadonis pavēlēja.

Izvilkuši zobenus, vīri kailiem ieročiem rokās metās virsū

Mariusam, kurš bezpalīdzīgi bija iekritis lamatās. Viņš visiem spēkiem pretojās, mēģinādams par katru cenu izsprukt no viņu nagiem, taču izredžu nebija nekādu. Nācās vien padoties pārspēkam. Melnie bruņinieki viņu sagrāba, rupji atlauza rokas uz muguras un sasēja tās. Divi vīri, turēdami Mariusu aiz augšdelmiem, stiepa viņu durvju virzienā. Trešais sekoja ar negantu izteiksmi sejā.

Kad pulciņš devās garām tai ejai starp grāmatplauktiem, kur bija paslēpusies Laura, viņa ieraudzīja, ka melnie tumsas kalpi bija tēvam iebāzuši mutē lupatu, lai viņš skali nesauktu palīgā.

Laura izbijās un piespiedās vēl tuvāk plauktam.

Kā es varu palīdzēt tētim, viņa drudžaini prātoja. Varbūt vajag iejaukties? Bet ko es iespēšu pret bruņotiem vīriem? Karotāji ar gūstekni jau bija tikuši teju teju vai līdz durvīm, kad trešais ķērājs apstājās, lēnām pagrieza galvu un paskatījās Lauras virzienā.

Ak, nē! Vai viņš ko bija ievērojis? Vai varbūt pat atklājis mani?

Laura neuzdrošinājās pakustēties. Sirds dauzījās tik skaļi, ka viņa baidījās — sirdspuksti varētu viņu nodot.

Trešais karotājs vēl joprojām blenza uz viņas pusi un ieklausījās. Beidzot viņš pagriezās un izgāja aiz saviem biedriem pa durvīm.