Laura un Avanterras noslēpums

Lauras sirds dauzījās tā, ka draudēja pārsprāgt, un viņa izmisīgi tvēra pēc gaisa. Meitene žigli aizšāva roku mutei priekšā, lai nenodotu sevi ar skaļo elpošanu. Vienlaikus degunā sāka kņudēt arvien stiprāk. Gandrīz neizturami. Laura savilka degunu, lai novērstu šķavas. Ret tas nelīdzēja. Tieši pretēji — kņudoņa kļuva neizturama. Viņa bija zaudējusi. Ar īkšķi un rādītājpirkstu aizspiedusi degunu, meitene aizturēja elpu.

— Ess jau tevi varu saprasst, Kvintus. — Rebeka Taksa pavērās kolēģī ar gandrīz vai lūdzošu skatienu. — Ret to mēss ne-drīksstam. Tass ir aizliegts!

— Tev taisnība, kaut arī... — Tumšickis ieturēja pauzi un domīgi skatījās skolotājā. Turpinot viņa seja savilkās šķībā smīnā.

— ...mums, Rebeka, tas nudien ir aizliegts, bet mūsu radījumiem ne!

Taksa viņā noraudzījās ar izbrīnu. Ret tad viņa aptvēra, ko Tumšickis bija domājis. — Ģeniāli, Kvintus! Tu essi vienkāršši ģeniālss! — Viņas balsī varēja saklausīt respektu, un tad skolotājai izlauzās zviedzoši smiekli.

Tumšickis pievienojās šai ņirdzīgajai zvaigāšanai. Tad abi pagriezās, lai aizietu. Smiekli pieklusa, viņiem attālinoties no Lauras slēptuves. Tad gaisma nodzisa, un smiekli vairs nebija dzirdami.

Nu gan vairs Laura nespēja savaldīties. Viņa skaļi nošķaudījās, tad vēlreiz. Vēl brīdi saspringusi nogaidīja tumsā, bet viss bija klusu. Meitene vēl kādu bridi uzkavējās slēptuvē, iekams atvēra durvis un izlīda no šaurā skapīša.

Laura atviegloti uzelpoja. Fū — vēlreiz paveicās!

Uz pieres viņai izspiedās sviedri. Labā kāja bija notirpusi, un ceļgali drebēja. Taču pēc dažiem mirkļiem viņa jau jutās labi un turpināja meklēt.

Tomēr neko neizdevās atrast. Nebija pat niecīgākās norādes uz šo noslēpumaino miglu. Kādu brīdi viņai šķira, ka ir tikusi uz īstajām pēdām — Laura, proti, ievēroja, ka blakus vecajam asējumam, kas karājās pie sienas, bija izdrupis mūra gabals apmēram dūres lielumā. Asējums attēloja tieši vecās kapenes Bendesmežā. Varbūt tas kaut ko nozīmēja? Varbūt tas bija kas līdzīgs marķējumam? Norāde uz... slēptuvi?

Kad Laura noņēma no sienas asējumu, cerības tomēr nepiepildījās. Aiz attēla nekā nebija. Pilnīgi nekā. Tikai kaila siena.

Tad Laurai tapa skaidrs, ka nebija nekādas jēgas turpināt meklēt uz labu laimi. Tam nebija nekādu izredžu. Bibliotēka bija pārāk liela. Bez nevienas norādes, lai cik maziņa tā arī nebūtu, viņa šo noslēpumaino miglu nekad neatradīs.

Nekādā ziņā.

15. nodaļa DIVKĀRŠS PĀRSTEIGUMS

Nākamajā dienā pēc pusdienām kāds klauvēja pie durvīm. Laura un Kaja nupar bija atgriezušās istabā un gribēja ķerties pie mājasdarbiem. Laura bija pārsteigta. Viņa nevienu negaidīja. Meitene jautājoši pavērās Kajā. Bet tā tikai paraustīja plecus. Viņai arī nebija ne jausmas, kas tas varētu būt.

Laura piegāja pie durvīm un atvēra.

Tas bija Persijs Valjants. Laura pārsteigta viņā noraudzījās.

— Kas noticis, Persij?

Persijs palocījās kā īsts kavalieris. — Vai drrikstū tevī lugt man sekot, darrgā Laura?

Meitenes sejā atspoguļojās izbrīns. — Tev sekot? Bet paukošanas nodarbība būs tikai šovakar vakarā — vai arī es maldos?

Persijs papurināja galvu. — Nebūt ne, jaunkundz. Tevi neviens nespeij maldināt. Tomēr veļos tevi lūgt pievienotēs man, pagodinot arr savu sabiedrrrību.

— Ko... kas tev padomā?

Fizkultūras skolotājs izturējās mīklaini. — Mazlet paceties, Laura, un savald’ savu ziņkarrību. Pārrsteigums irr pārrsteigums vienīgi tad, ja ieprriekš nezinā, parr ko irr runa. Un tagad, lūdzu, pasteidzies! Laiks skrrien vēja spārrniem, un mes līdz tumsai grabam atgrrieztēs. Es tevi gaidīšū stāvlaukumā.

Viņš jau grasījās doties projām, kad piepeši iekrita prātā vēl kas. — Tev lieti noderrētū, ja tu silti sagerrbtos! — Tad viņš pagriezās un aizgāja.

Laura pārsteigta noraudzījās viņam nopakaļ. Ko gan Persijam no manis ievajadzējies? Domās iegrimusi, viņa atgriezās pie rakstāmgalda.

— Kas Persijam bija padomā? — Kajai kārojās zināt.

— Nav ne jausmas. Bet drīz vien es uzzināšu, tā man šķiet.

— Tad tu tomēr iesi?

— Protams! Kā tad tu domāji?

— Es domāju, ka mēs pamācīsimies matemātikas kontroldarbam. Tu taču zini, cik tas ir svarīgi.

— Skaidrs, ka zinu. Bet tas, kas padomā Persijam, noteikti ir tikpat svarīgi. Citādi viņš mani netraucētu pildīt mājasdarbus!

Kaja sadrūma. — Lauras jaunkundzei jāzina labāk, — viņa aizvainota atdarināja Persija intonāciju.

— Beidz! Nevajag taisīt tādu ģīmi, lūdzu, Kaja! Tas noteikti nebūs tik ilgi, un, kad būšu atpakaļ, mēs apsēdīsimies un kopā pamācīsimies matemātiku.

Kaja viņā skeptiski paraudzījās. — Tu apsoli?

— Apsolu!

Draudzene atkal atplauka. — Labi. Tad ej. Un lai tev veicas, lai ko jūs arī darītu.

Viņa no sava rakstāmgalda augšējās atvilktnes paņēma šokolādes plāksnīti. Krējuma šokolāde ar lazdu riekstiem. Ar divām, trim steidzīgām kustībām viņa atrāva iesaiņojumu, nolauza krietnu gabalu un iebāza mutē. Tikko uzsākusi to košļāt, Kaja svētlaimē pievēra acis.