Laura un Avanterras noslēpums

Vienu brīdi valdīja briesmīgs klusums. Ne spārnu vēziena, ne vēja pūsmiņas, pat ne visniecīgākā troksnīša, pat pameža čabēšana un brakšķēšana bija norimusi.

Ret tad notika kaut kas tāds, ko Laura nekad mūžā nespētu aizmirst — Zēvele piepeši atvēra savu kaķa muti un sāka runāt!

— Vai man vajadzētu par jums izstāstīt direktoram, ko? — tas vaicāja nule atskanējušajā balsī.

Laura nespēja aptvert — runcis runāja sava saimnieka balsī! Albīns Ellerkings pat nepakustināja lūpas, tikai, acu nenovērsdams, raudzījās atnācējos.

Kā tas varēja būt?

Kā gan cilvēks spēja pavēlēt vārnām, un kā kaķis spēja runāt? Tas taču nevarēja būt — ja nu vienīgi rie bija noslēguši savienību ar tumšajiem spēkiem. Ret tas nozīmētu, ka arī Albīns Ellerkings bija viens no tumšo spēku piekritējiem. Un viņa kaķis arī?

Iekams Laura paguva visu īsti pārdomāt, Zēvele turpināja:

— Vai ari labāk gribat uz visiem laikiem pazust kapenēs un pievienoties Rāvenšteinas bruņinieku gariem?

Teikuma vidū no kapličas atskanēja savādas, gārdzošas skaņas, ir kā kāds ar lielām mokām pūlētos ievilkt elpu. Un uzreiz pēc tam atskanēja šaušalīga kaukoņa. Laurai vai ausis aizkrita.

Gari!

Mirušo bruņinieku gari!

Laura vienkārši neizturēja. Viņa pagriezās un kā neprātā mērās bēgt, skriedama tik ātri kā vēl nekad dzīvē.

Projām, rikai projām, viņai dunēja galvā. Projām no šī baismīgā meža!

Viņa dzirdēja aiz muguras draugu steidzīgos soļus, bet nepagrieza galvu. Viņai pat negribējās zināt, vai Albīns Ellerkings un Zēvele viņiem seko. Tikai projām, iekšējā balss skandēja, ātrāk projām!

Visdrīzāk jau dārznieks viņiem nesekoja. Laura nespēja atcerēties, ka kādreiz būtu redzējusi viņu strauji kustamies. Turklāt viņš viegli piekliboja ar vienu kāju. Bet nekad taču nevarēja zināt!

Sī doma Laurai lika vēl paātrināt skrējienu. Viņa bija aizelsusies, un sirds dauzījās kā neprātīga, tomēr viņa mērās uz priekšu, tikai uz priekšu.

Laurai šķita, ka pagājusi vesela mūžība, līdz viņi beidzot sasniedza Bendesmežā malu. Viņa apstājās, saliecās uz priekšu, rokas atbalstot uz ceļgaliem, un aizelsusies tvēra pēc gaisa. Arī Lūkass sprauslāja kā auļotājs pēc sacīkstēm, un Kaja izskatījās tā, it kā varētu tūlīt sabrukt. Viņa šņāca kā sabojājusies tvaika mašīna.

— Es vienkārši nevaru noticēt! — Kaja elsa, kolīdz bija drusku atguvusi elpu. Ar sašutuma izteiksmi sejā viņa vērsās pie draugiem.

— Un jūs man vēl neticējāt, ka esmu dzirdējusi kaukšanu! Tagad gan šaubu nav, vai ne?

Laura neatbildēja, un arī Lūkass klusēja. Viņš tikai izbrīnījies blenza uz priekšu, pieri savilcis grumbās. Laurai šķita, ka viņa nojauš brāļa domu gaitu: viņš drudžaini meklēja loģisku izskaidrojumu pirms dažiem mirkļiem piedzīvotajam. Tomēr pat viņa prātnieka smadzenes nespēja saskatīt kopsakarību nesenajos notikumos.

— Vienu es zinu skaidri — ja kāds man to stāstītu, es teiktu, ka viņš ir nojūdzies! — Sekodams pēkšņai iedvesmai, viņš turpināja: — Kas te īsti notiek, Laura?

Laura nopētīja brāli. Vai viņam bija radušās aizdomas? Kaut kas licies uzkrītošs? Varbūt labāk būtu tagad visu viņam izstāstīt? Un Kajai arī? Viņa pievērsa skatienu draudzenei. Arī Kaja raudzījās viņā ar domīgu sejas izteiksmi.

— Dzirdi, es tev uzdevu jautājumu! — Lūkasa balss skanēja nepacietīgi.

— Aha. — Laura šķietami vienaldzīgi paraustīja plecus. — Kā lai es to zinu?

Skeptiskā rieva Lūkasa pierē kļuva vēl dziļāka. Viņš neticēja. Nojauta, ka viņa zināja ko vairāk. Viņai nācās novērst brāļa uzmanību.

— Hmm... vai varētu būt, ka vārnas Albīnam Ellerkingam deva trauksmes signālu?

Lūkass pamāja. — Pilnīgi iespējams. Ja tā labi padomā, tas pat ļoti ir iespējams. Kā gan viņš citādi tik pēkšņi būtu uzradies?

— Tev taisnība, Lūkas, — Kaja piekrita. — Galu galā dārzniekam tur nekas nav darāms.

Laura domīgi iekoda lūpā. Tad viņa pievērsās brālim. — Vai tu gadījumā nezini, vai vārnas naktī guļ?

— Var jau gadīties. Cik man zināms, tad Cort'us corone corone suga, ko dēvē arī par melnajām vārnām, nepieder pie nakrs dzīvniekiem! Un tas ļauj secināt, ka naktī tās patiešām guļ.

Kaja uzmeta Laurai ziņkārīgu skatienu. — Kāpēc tu to gribi zināt?

— Nu tā, — Laura novilka, •— vienkārši: ja vārnas naktī gulētu, tad tās Albīnam Ellerkingam nevarētu dot signālu, ja mēs tajā laikā aizietu uz kapenēm.

Kaja blenza Laurā, it kā tā būtu zaudējusi prātu. — Tu jukusi esi, vai? — meitene iebļāvās. — Tu taču nedomā nopietni, ka es tur varētu aiziet vēl kādu reizi? Un vēl nakts vidū!

Laura neko nearbildēja. Viņa tikai rāmi un nopietni paskatījās draudzenē, un ar to viss bija pateikts.

— Ak, nē! — Kaja bija sašutusi. — Man taču vēl nav apnicis dzīvot!

Laura joprojām neko neteica. Toties sarunā iesaistījās Lūkass.

— Kajai taisnība. Neaizmirsti, Laura — ja Ellerkings mūs nodos skolas vadībai, tad Tumšickim būs labu labais iemesls, lai uzliktu sodu. Un man neliekas, ka būtu īpaši gudri riskēt ar rājienu.

— Pē, — Laura nicinoši novilka. — No tāda stulba rājiena baidās tikai sīkie.