Laura un Avanterras noslēpums

— Vienu reizi — jā, — Lūkass mierīgi atteica. — Ret otrajā jau izskatīsies citādi. Tad Tumšickim būs visas iespējas — līdz pat izslēgšanai no internāta. To taču tu negribēsi?

Laura sarauktu pieri noraudzījās Lūkasā. Viņam arkai bija taisnība. Reigu beigās direktora vietnieks bija stingri aizliedzis iet uz vecajām kapenēm. Un Kvintuss Tumšickis ar viņu neauklētos, ja atklātos, ka Laura pārkāpusi skolas iekšējās kārtības noteikumus. Gluži pretēji, viņš uzliktu visstingrāko sodu, kāds vien bija iespējams. No otras puses — viņai bija jātiek kapenēs. Citas iespējas nebija.

Lūkass manīja, ka viņa argumenti māsu vēl joprojām nav pārliecinājuši. — Kamēr mēs nezinām, kas tur notiek, tas ir pārāk bīstami, Laura. Un tā slēptuve, ko tu meklē, arī nevar būt tik svarīga, lai mēs tādēļ grūstu galvu cilpā!

Laura nobālēja. — Tev vispār nekas nav pielecis! — viņa iekliedzās. — Lai atrastu tēti, es visu liktu uz spēles. Visu, saproti?!

Ak vai, to viņa nedrīkstēja sacīt! Laura aprāvās un iekoda lūpā.

Lūkass uz brīdi bija pilnīgā autā, tad viņš cieši nopētīja māsu.

— Tēti? Kāds tad tētim ar to sakars?

Laura bija noskaitusies par savu nesavaldīgo reakciju. No viņas puses bija pārāk muļķīgi pateikt ko tādu. Protams, ka brālis nespēja saprast, ko viņa domāja.

Viņa paspēra soli tuvāk Lūkasam, pavērās viņā lielām acīm un uzlika roku uz pleca. — Vienkārši paļaujies uz mani, Lūkas, — viņa sacīja. — Lūdzu!

Brālis laikam gan nojauta, ka bija svarīgi iemesli, kuru dēļ māsa nevarēja viņam izstāstīt ko vairāk. Citādi no viņa gan nebija tik viegli atkratīties. Viņš bez kādas žēlastības allaž urķējās rik ilgi, līdz saņēma atbildi, ar kuru bija mierā. Bet šoreiz tikai pamāja.

— Labi, — viņš klusi noteica. — Labi, Laura.

Laura viņam dāvāja pateicīgu smaidu. Tad no jauna kļuva nopietna. — Jābūt taču kaut kādai iespējai nemanītiem nokļūt kapenēs?

Kaja saviebās. Izskatījās, ka Lūkass pēkšņi atradis risinājumu.

— Nav problēmu, — viņš teica.

— Tiešām ?

Laura viņā ieintriģēta pavērās — bet tad zēna sejā atplauka plats, ironisks smaids. — Mums tikai jātop neredzamiem, vairāk

neko!

Laura noskaitās. — Ha, ha, ha! Patiešām smiek...

Kā tad!

Kā gan viņa iepriekš par to nebija iedomājusies! Re, kur bija risinājums! Tāpēc arī tētis bija viņai devis norādījumu.

Lauras sejā parādījās prieks. — Pareizi, Lūkas, — viņa teica.

— Tas patiešām ir risinājums! Nāciet — man ātri jātiek bibliotēkā!

— B... b...bet, — Kaja stostījās, — tā taču jau ir ciet!

— Nu un tad? — Laura šķelmīgi pasmaidīja. — Nāciet taču beidzot!

14. nodaļa ČŪSKAS VARĀ

pienākot naktij, Rāvenšteinas pils bija paslēpusies zem pelēcīgi melna plīvura. Mēness jau bija uzlēcis, un virs parka vidēja tā sidrabainais sirpis. Tālu rietumu pamalē debesis blāzmoja pēdējā oranžajā gaismā. Taču Laurai, Lūkasam un Kajai nebija laika to vērot.

Cieši cits pie cita viņi bija satupuši parkā aiz milzīga, veca ozola stumbra. Acis bija pievērstas mazajam pelēko laukakmeņu namiņam, kas, pamatīga lazdu krūma pa pusei aizsegts, stāvēja netālu no viņiem skābarža paēnā. Iespējams, ka tajā nebija vairāk par divām trim istabām. Sānu sienā bija redzami divi mazi lodziņi. Caur sīkajām rūtīm, ko aizklāja jocīgi aizkari, plūda blāva gaisma. Gala sienā arī bija ierīkots logs un turklāt vēl zemas ieejas durvis no masīva koka. Jumts bija segts ar šīfera kārniņiem. No skursteņa dūmi vijās debesīs, kuras satumsa arvien vairāk.

Reimāra fon Rāvenšteinā laikos šajā mājā bija dzīvojis pils kapelāns. Pārāk ilgi gan viņam tas neizdevās, jo pēc tam, kad krietnais Dieva kalps bija uzdrošinājies pavēlniekam noturēt sprediķi par viņa dzīvesveidu, kas nebija visai tīkams Dieva acij, bendem jau nākamajā dienā vajadzējis ķerties pie darba. Gadsimtu gaitā mūra sienas bija aizsargājušas ne mazumu iedzīvotāju, bet nu jau neskaitāmus gadus te mitinājās Atila Morduks, internāta saimniecības pārzinis.

Cauri parkam atskanēja apoga sauciens, un ozola pakājē kaut kas nočabēja biezajā lapu kārtā.

Pele? Kaja saviebās. Viņu bija pārņēmusi neomulīga sajūta.

— Nu, nezinu, Laura, vai tā patiešām bija baigi labā ideja, — viņa atzinās.

— Protams, tā ir mūsu vienīgā izdevība!

— Un ja nu saimniecības pārzinis nekur neies?

— Gan jau aizies, vari būt mierīga! — Laura apgalvoja.

— Atila Morduks katru dienu ap šo laiku dodas uz pili un virtuvē ar pavāru iedzer pa mēriņam šņabja!

— Kuš! — Lūkass nošņācās. — Apklustiet taču vienreiz!

Viņš piespiedās ciešāk pie ozola stumbra un satraucies norā'

dīja uz māju. Tieši tobrīd vērās vaļā durvis, un uz sliekšņa parādījās Atilas Morduka ducīgais stāvs.

— Vai es neteicu? — Laura čukstēja.

Vīrietis iznāca laukā, aizvēra durvis un devās uz priekšu.

— Lieliski! — Lūkass nopriecājās.

— Kas tad? — Kaja izdvesa.

— Viņš neaizslēdza durvis! — zēns atbildēja.

— Varbūt viņš nevar nociesties, līdz būs ticis līdz šņabītim, — Laura nomurmināja.