Laura un Avanterras noslēpums

Meitene norūpējusies nopētīja direktoru. Šaubu nebija — viņa veselība bija pasliktinājusies, un viņa sev vaicāja, cik gan ilgi viņš vēl noturēsies. Nudien, savādi, ka ārsti vēl nebija noskaidrojuši, kas viņam vainas. Bet kālab gan profesors nelikās slimnīcā? Tur taču ātri vien izdibinātu, kas viņam kaiš, un, iespējams, arī izdziedinātu. Tad kāpēc Austrums Aureliāns tā nedarīja?

Laurai piepeši radās aizdomas: varbūt profesoram nemaz nebija parasta kaite? Varbūt viņš bija sasirdzis tādēļ, ka plāni klājās Gaismas glabātājam? Varbūt tālab ārsti viņam nevarēja palīdzēt... Skaidrs, tieši tā ari bija! Un tas nozīmēja, ka...

Laura aizturēja elpu. Viņa uzreiz atskārta, kāds svars piemita šai domai. Ja profesora stāvoklis nudien bija atkarīgs no Gaismas glabātāja veselības, tad varēja secināt tikai vienu — nomirstot Gaismas glabātājam, jāmirst būtu arī Austrumam Aureliānam!

Ak, nē!

Profesors ieklepojās. — Protams, Laura, mums arī ienāca prātā doma, ka jāmeklē dārgumu kambaris.

— Un vai jūs to atradāt?

Profesors papurināja galvu.

— Žēl gan, — Lauras balsī ieskanējās vilšanās.

— Tu mani pārproti, — Aureliāns paskaidroja. — Atrast mēs to atradām gan! Tiesa, tikai pēc ilgas meklēšanas. Bet tad Persijam izdevās sadzīt rokā vecos plānus, ko bija izstrādājis austrumu arhitekts. Un šajos plānos, mums par laimi, bija iezīmēts kambaris un tā vienīgā ieeja.

— Bet?...

— Ar plāna palīdzību mēs beidzor atradām pagrabā nomaskēto eju un iekļuvām tajā. Bet tad pēkšņi kļuva skaidrs, ka nav nekādas jēgas meklēt šo dārgumu kambari.

Lauras sejā atspoguļojās izbrīns. — Kāpēc rad ne?

— Tāpēc, ka vienīgā ieeja bija pilnīgi aizbrukusi. Tieši trīsdesmit metrus no ejas sākuma ceļu aizšķērsoja milzīga akmeņu un gružu kaudze. Tā pilnīgi aizpildīja eju, turklāt jau daudzus gadus, kā ātri vien varējām noskaidrot.

— Taču — kauss varētu atrasties Reimāra dārgumu kambarī, vai ne?

Aureliāns papurināja galvu.

— Nē, Laura. Padomā taču! Apskaidrības kausu pirms gada nozaga no Blāzmoraldas pils labirinta. Pēdējos ziemas saulgriežos to pa burvju vārtiem no Avanterras atveda uz mūsu zemi un paslēpa kaut kur šeit, Rāvenšteinā. Un tieši tādēļ kauss nevar atrasties Reimāra dārgumu kambarī — tāpēc, ka tam jau sen iepriekš bija aizšķērsota pieeja! Vai saproti?

Meitene izskatījās vīlusies. — Izklausās pārliecinoši, — viņa nomurmināja.

Profesora grumbainajā sejā atplauka samocīts smaidiņš. — Es teicu to pašu! — viņš atzīmēja. — Bet tagad turpināsim mācības.

Viņš iebāza roku apmetņa kabatā, un, izvelkot to laukā, kalsnajā plaukstā gulēja balta koka lodīte tenisa bumbiņas lielumā. Aureliāns uzlika lodīti uz galda sev priekšā un vērīgi paskatījās Laurā. — Koncentrē visas domas un enerģiju uz šo lodīti — lai tā sāktu ripot pa galdu!

Laura bija apjukusi. Viņa neizpratnē raudzījās profesorā. — Vai tad tā var būt? — viņa neticīgi jautāja.

— To var izdarīr tikai un vienīgi tavu domu spēks. Domas nav nekas cits kā enerģija, un ar enerģijas palīdzību tiek pārvietota matērija, kā būsi dzirdējusi fizikas stundās.

— Esmu gan — bet vienalga. Tas taču nevar būt!

— Var gan, Laura, tur jau tā lieta. Telekinēzes parādība pat uz mūsu zemes ir pazīstama jau daudzus gadus un fiksēta neskaitāmas reizes. Ar to ir eksperimentējuši slepenie dienesti, un daudzu valstu bruņotie spēki ir lūkojuši šos spēkus izmantot savā labā. Avanterrā telekinēze ir pazīstama jau kopš laiku pirmsākumiem. Tā pieder pie senajām mākslām un tādēļ ir dāvāta arī daudziem no mums, sargātājiem. Tu ari, Laura, vari to apgūt, tev tikai jāmācās. Nav nemaz tik grūti, kā tev liekas. Paskaties!

Austrums Aureliāns pievērsa skatienu koka lodītei, kas stāvēja uz galda. Viņš koncentrēja uzmanību, likās, ka bez šīs lodītes vecais vīrs neko citu neredz. Tikai šī tenisbumbiņas lieluma lodīte — vairāk nekā. Acis nekustējās, plakstiņi nemirkšķinājās, un Laura manīja viņa zīlītēs pavīdam neparastu strāvojumu.

Tai pašā mirklī lodīte nodrebēja kā no niecīga grūdiena, un sāka kustēties. Gluži kā rēga rokas ritināta, tā lēnām un vienmērīgi pārripoja pār galdu un apstājās tieši Lauras priekšā.

Laura brīnījās lielām acīm — tas taču nevarēja būt! Viņa neticīgi paskatījās profesorā.

Taču Aureliāns tikai uzmundrinoši pamāja. — Tagad tava kārta, Laura.

Meitene norija siekalas. Viņa taču tā nevarēs. Nekad! Ber tad Laura tomēr pamēģināja. Viņa paraudzījās lodītē, kas gulēja viņas priekšā. Nu, kusties taču, Laura nodomāja, kusties tak vienreiz! Tomēr nekas nenotika. Baltā koka lodīte ietiepīgi palika savā vietā kā pielīmēta. Kā gan tas bija iespējams? Bet varbūt te slēpās kāds triks? Tāpat kā burvju mākslinieka priekšnesumā, triks, ko Austrums Aureliāns vēl nebija izpaudis?

Profesors bargi sarauca pieri. — Saņemies, Laura, un topi par vienu veselu ar savu uzdevumu. Tad lodīte tev klausīs.

Tomēr nebija nekāda trika!