Laura un Avanterras noslēpums

Skaidrs, kurš tad vēl? Trauslais zēns ar lielajām raga brillēm, viņam bija ugunssarkani mati un pumpu uz sejas vairāk nekā Piena Ceļā zvaigžņu. Laura gan domāja, ka ir riebīgi ņirgāties par citu izskatu. Bet pret to, ka Paulu Milleru visi dēvēja rikai par Pumpiņpauli, viņai iebildumu nebija. Ņemot vērā viņa pūtīšu skaitu, tas vēl bija glaimojoši. Pauls Millers vēl varēja priecāties, ka viņu neviens nesaukāja par Strutaino Pauli. Tas gan būtu samērā skarbi, bet neteiksim, ka neprecīzi. Ne tikvien, ka Pauls bija sasodīts zubrītājs — nevienā priekšmetā viņam nebija mazāk par astoņi, izņemot, protams, fizkultūru. Taču, kas vēl draņķīgāk, viņš bija nožēlojams pielīdējs un stučītājs. Kāds tur brīnums, ka klasē neviens viņu nevarēja ciest. Un lielākā daļa skolotāju arī ne. Tikai Rebeka Taksa viņā saskatīja ģēniju. Viņa atzinīgi uzsmaidīja Paulam, kurš sēdēja pirmajā solā, un tad pievērsās citiem skolēniem.

— Kurš no jumss būsss tik laipnsss un parādīss, kā atrissināt šo niecīgo uzdevumiņu?

Pumpiņpauļa roka pašāvās gaisā.

— Esss zinu, Paul, ka tu zini! — Rozija Taksa sacīja un nogaidoši paraudzījās pārējos skolēnos. Tie savukārt visi klusēdami raudzījās galdā. Bērni sēdēja, gandrīz nekustēdamies, un koncentrēti pētīja solu virsmas. Gluži kā viņi tur būtu atklājuši kaut ko neiedomājami svarīgu, no kā nekādā ziņā nedrīkstētu novērst acis.

— Ei, ei, tikai ne visssi uzreiz! — Taksa ironizēja. — Ess nevaru visssusss dzirdēt vienlaikusss! Bet kā būtu ar... ar...

Viņas skatiens no jauna sāka klejot pa klasi un apstājās pie Franciskas Turīni. Franciska kļuva bāla kā kaļķis. Tas kaut ko nozīmēja, jo viņa no sava tēva itālieša bija mantojusi ne tikai kraukļa melnos matus, bet arī melnīgsnējo ādas krāsu.

Laura uzelpoja. Fūūū — vēlreiz paveicās!

Franciska bezgala lēnām pietrausās no krēsla, lai dotos ceļā uz ešafotu, kad Taksa tomēr pārdomāja.

— Labāk ne, Francissska, — viņa noteica. — Tev jau iepriekšējā ssstundā tika tass prieksss.

Arī Franciska Turīni piederēja pie Taksas izteiktākajiem “mīluļiem”. Viņa tiranizēja meiteni vienmēr, kad vien radās izdevīgs gadījums. Un ras viss tikai tāpēc, ka Taksa nevarēja ciest pīrsingu. Franciskai viens gredzentiņš bija labajā uzacī, un otrs — kreisajā nāsī. Taču var jau būt, ka Franciskai Turīni arī bez tiem nebūtu gājis labāk. Rebeka Taksa allaž spēja atrast iemeslu, lai skolēniem dzīvi pārvērstu par elli. Par to arī Laura varēja pastāstīt veselu varoņeposu.

Tagad Taksas acu skatiens bija pievērsies Laurai.

Ak, nē!

Skolotāja kaut kā noteikti bija sajutusi meitenes bailes, jo viņai acīs iemirdzējās dīvains spožums. Viņa izskatījās gluži droša, ka ir atradusi īsto upuri.

— Domāju, ka zinu, kam mēsss šodien veltīsssim uzmanību. Tā būss mūssu... mīļā Laura! Nāc šurp, Laura!

Laurai sametās nelabi. Šodien viņa noteikti neizbēgs no vieninieka matemātikā.

Bezcerīgi!

— Paklau, — Kaja čukstēja, kamēr Laura vilcinādamās piecēlās kājās. — Skaties uz manu pusi, es tev mēģināšu palīdzēt!

Laura mīkstiem kā vate ceļgaliem devās pie tāfeles. Skolotāja viņai iespieda rokā krītu.

Laurai nāsīs iecirtās Rozijas smaržas. Tām piemira rūgts un uzbāzīgs muskusa aromāts, kam bija tāds trūdu piesitiens, ka Laura tās bija nievājoši iekristījusi par “kapu dvaku”. Piepeši Laura atminējās, ka to pašu trūdu smaku, kaut arī tā bija tik tikko manāma, viņa dienu iepriekš bija saodusi sporta zālē. Tātad Rebeka Taksa bija novērojusi viņu un Persiju paukošanas treniņā — jautājums tikai, kāpēc?

— Tā, Laura. — Skolotājas šņācošā balss atmodināja meiteni no domām. — Nevajag mūss vissuss sssaintriģēt, — parādi beidzot pareizo risssinājumu!

Laura drudžaini domāja. Trejskaitļu uzdevums, trīs zināmi lielumi un viens nezināmais, kā tur īsti bija? No zināmajiem lielu-miems vajadzēja izveidot daļu, pareizi izvēloties skaitītāju un saucēju. Bet kas īsti bija jāliek skaitītājā un saucējā, un kas tā būs par daļu? Meklēdama palīdzību, viņa paskatījās uz Kaju.

Kaja uzmundrinoši pamāja.

— Nu tā, — Laura teica un ieklepojās.

— Tik tālu vēl būtu pareizi! — Rozija Taksa komentēja. Ironija, ar ko bija piesātināta viņas balss, nespēja paslīdēt garām pat tādam, kas bija kritis uz ausīm.

— Nu... ēēē... vispirms izveido attiecību... — Laura turpināja, un Kaja dedzīgi pamāja. — Nēģeru bučiņu attiecību...

Kaja vairs nemāja ar galvu un sarauca pieri grumbās. Ko tas nozīmē? Pareizi vai nepareizi?

— Un to reizina... ar ...meiteņu savstarpējo attiecību?

Kaja izmisusi nobolīja acis, bet Taksa raudzījās Laurā ar augstprātīgu smaidu.

— Bezgala sssaissstoši, Laura! — viņa sacīja. — Bet parassti gan meitenesss nemēdz uzssākt sssavstarpējass atriecībass!

Klasē izcēlās spontāni smiekli. Maksis Tālsmirdis rēca kā satrakojies ēzelis, un Ronijs Rīdels kurkstēja kā varde, nenovērsdams acis no Lauras. Tikai misters Vēsais bija sataisījis garlaikotu seju un izlikās, it kā atrastos nesasniedzamos augstumos salīdzinājumā ar šiem bērnišķīgajiem jokiem.

Laura manīja, ka nosarkst, — un saskaitās pati uz sevi. Stulbā piezīme taču nebija nekāds iemesls, lai nosarktu!